Viena no copes burvībām ir tā, ka nav divu vienādu dienu. Katrs izbrauciens atmiņā paliek ar kaut ko savu. Šī līdaku sezonas atklāšana paliks atmiņā ar ugunskgrēku un dažām nelielām līdakām.
Par visu pēc kārtas. Nolēmām ar bračku 11. maijā uz fikso aizskriet uz netālu ūdenstilpni, kas izveidojusies kādreizējā dolomīta ieguves vietā. Man gan ir aizspriedumi pret mākslīgi radītām ūdenstilpnēm un tur noķertām zivīm, jo priekšroku dodu savvaļas upēm un ezeriem, taču 11. maija rītā tā bija vienīgā iespēja nodzīt izsalkumu pēc zaļo medībām. Turklāt šis nav gluži maksas dīķis vai kāda zivju audzētava, bet gan ūdens tilpne, kurā daba iekārtojusi nelielu zivju nostūrīti, ko cilvēki īpaši netramda, neatjauno un uz tā rēķina neko īpaši nepelna, jo pieejama tikai 1 laiva – tā es sevi pierunāju turp doties. Bet savu lielāko līdaku es gan gribētu tomēr noķert savvaļā, jo visiem “dīķa rekordiem” parasti ir piebilde, ka “nu vispār jau tā noķerta dīķī”. Pfff…
Pēc sešiem rītā, tuvojoties copes vietai, pamanījām aiz meža debesīs kāpjošu dūmu mutuli. Skaidrs, ka neviens ugunskuru nekurina, arī skurstenim tāda dūmu upe par lielu, tātad kaut kas deg. Kad beidzot atradām, kā tur piebraukt, ieraudzījām, ka deg paliela divstāvīga privātmāja. Caur jumtu jau sāka spraukties atklāta liesma, viss bija dūmos. Par laimi, ugunsdzēsēji jau bija paguvuši ierasties. Ģimene ar 2 bērniem bija jau ārā no mājas, un visi, lai arī šokēti, ar basām kājām un izmisuši, bija sveiki un veseli. Neko daudz arī nevarējām vairs palīdzēt, jo ugunsdzēsēji piedūmotajā mājā vairs nevienu nelaida. Uzlauzām garāžas (iebūvēta mājā) durvis un palīdzējām izvākt no turienes ārā mantas. Atbrauca vēl ugunsdzēsēju mašīnas, ātrā palīdzība. Briesmas bija garām.
Tas manā mūžā un šinī gadā ir jau 2. ugunsgrēks, kuram esmu bijis liecinieks. Pirmais bija janvārī, kad visa ģimene palikām pie maniem senčiem Ķekavā pa nakti. Pēc vieniem naktī, kad visi gulējām, pamodāmies no sprāgstoša šīfera skaņām – bija aizdedzies blakus mājai esošais koka šķūnis, ko bija plānots nojaukt jau daudz gadus atpakaļ.
40 minūšu laikā, kamēr no Rīgas atbrauca ugunsdzēsēji (Ķekavā tādu nav), mēs ar tēti šķūņa sienām un jumtam gāzām ar lāpstām virsū sniegu, lai apstādinātu uguns iešanu uz priekšu. Šinī laikā iepazinu 2 cilvēku tipus. Pirmais tips: viens no tuvējiem kaimiņiem atskrēja ar savu lāpstu un, neko neprasot, metās mums palīgā. Otrais tips: otrs netālais kaimiņš, vesels vīrs spēka gados, redzēdams pa logu, kā mēs cīnāmies, bija uzzvanījis ugunsdzēsējiem un konstatējis, ka kāds jau ir zvanījis. Nu tad viss kārtībā. Tas nekas, ka tajā brīdī mēs trijatā, kamēr atbrauca palīgā brālis ar māsu un māsas vīru, rāvāmies melnām mutēm. To kaimiņš izstāstīja pats no rīta. Varbū tlabāk būtu teicis, ka gulēja un neko neredzēja… Esi tas pirmais cilvēku tips. Ceru, ka tai ģimenei ar veselību viss ir kārtībā un māja bija apdrošināta.
Bet nu par copi. Uz ūdens gan nokļuvām stundu vēlāk nekā plānots, taču, ņemot vērā, cikos pieķērās līdakas, agrāk arī nevajadzēja. 3 stundu laikā noķērām/pie laivas pievilkām kopā kādas 6 līdakas, no kurām pāris bija knapmēri. Viena mamma vēl nebija iznārstojusi. Katra līdaka paņēma citu vizuli. No mana arsenāla rezultatīvi bija Kibs šūpiņš, ZippBaits Rigge 90F, Megabass Dog X Speed Slide un oranža Kopyto pretzāļu gumija. Visas līdakas peld tālāk. Detaļas – video. Nākamā cope jau šo piektdien – Lobes ezerā! 11. maijā arī izskanēja šīs sezonas mērķis (jo līdz šim 17 gadus esmu pieradis pie tā, ka man ir kaut kāda sezona un ir kaut kāds mērķis) – noķert lielāku nekā iepriekšējā gadā. Un tātad tai ir jābūt smagākai par 2,5kg. Ejiet copēt!
Ar spiningu pēc trofejas 