Zemāk aprakstītais ir apkopojums no dažādiem materiāliem, kas atrasti internetā, kā arī izlasīti copes žurnālos. Par paša ilggadējiem un vērā ņemamiem novērojumiem attiecībā uz rudens līdaku varēšu padalīties pēc gadiem 3-4.

Rudens iedalās vairākos posmos. Septembris mēdz būt pavisam silts. Tas nozīmē, ka līdakas paradumi vēl nebūt nav raksturīgi tam rudens copes trakumam, par kuru raksta teikās. Turpetim oktobrī temperatūra pirmās reizes naktī nokrīt zem nulles, un tieši tas kalpo kā viens no dabas signāliem līdakai, ka nu tiešām, tiešām paliks aukstāks, un tādēļ ir pēdējais brīdis iekrāt rezerves ziemai. Šajā laikā notiek gaisa un līdz ar to arī ūdens atdzišana, ūdens augu sapūšana un nosēšanās uz grunts, un tam līdzi mainās gan miermīlīgo, gan plēsīgo zivju uzvedība.

manējāsNepieredzējušam copmanim līdaku rudens „žors”, pateicoties makšķernieku stāstiem,  var atnest arī krietnu vilšanos, jo pēc dzirdētajām pasakām un žurnālos redzētajiem lomiem šķiet, ka zaļās to vien dara, kā meklē tavu neprātā raustīto spilgti zaļo mānekli. Tā gluži nebūs. Taču skaidrs, ka rudenī līdakas barojas intensīvāk un ilgstošāk, krājot spēkus ziemai, kad varēs mierīgi gaidīt pavasara nārstu. Un tas nozīmē, ka pilnīgi visa kalibra zaļās dāmas kļūst neuzmanīgākas un vieglāk noķeramas, jo nesmādē savā ceļā gandrīz neko, kas līdzinās jebkam no viņu ēdienkartes. Taču tās neskries pakaļ visam, kas kustas ūdenī. Tāpat tās nāksies meklēt un piemānīt. Turklāt jāņem vērā paradokss, ka tās ir kļuvušas izsalkušākas un rijīgākas, taču mazkustīgākas.

Kā mainās daba?

  • Ezeru augšējās siltās ūdens masas samaisās ar apakšējām aukstajām, un tas viscaur kļūst vēss;
  • par rudens pagrieziena punktu līdaku copē varot uzskatīt bērzu lapu nokrišanu;
  • ūdenszāles sapūst un nosēžas uz grunts;
  • ūdens kļūst dzidrāks.

Kas mainās līdakas uzvedībā?

  • Līdakas joprojām seko mazo zivju bariem. Ja zāles nopūst, tad pārvietojas arī mazās, kuras agri vai vēlu uzlūkos arī līdakas;
  • no seklām vietām, kur ūdens atdziest visātrāk, līdakas pārvietojas uz dziļākām vietām, bedrēm. Taču atgriežas arī seklumos medībās;
  • lielām līdakām patīk lieli mānekļi. It sevišķi, ja tiem nav īpaši jādzenas pakaļ. Ja mazākas līdakas vēl jaunības maksimālismā skrien pakaļ visam, kas kustas, tad lielās ir izvēlīgākas, rūpīgi aprēķinot spēkus, ko prasīs dzīšanās pakaļ iekārotajam upurim.
  • līdaka aukstā ūdenī ir mazkustīgāka;
  • tā kā ūdens ir kļuvis dzidrāks, tad līdaka krietni labāk pamana spiningotāju un visu citu, kas var tai patraucēt bez aizdomām doties ceļā uz vizuli. Jāuzvedas tāpat kā vienmēr – klusi un nemanāmi.

Kas jāņem vērā spiningotājam?

  • Rezultatīvāka nekā vasarā var būt bedru un kanšu „iztaustīšana”;
  • rudenī mānekļiem jātaisa lielākas pauzes. Tiesa, nezinu, vai pretrunā ar šo teoriju nav tas, ka rudenī ar lieliskiem rezultātiem izceļas velces meistari, un velcē, kā zināms, aktieru cienīgas ilgas pauzes izturēt nevar;
  • labāk nekā vasarā strādās lielāki mānekļi – līdaka rūpīgi izvērtē, vai ir vērts skriet pakaļ upurim vai nē – vai tas ir pietiekami liels un vai tas ir pietiekami lēns;
  • rudenī sliktāk nekā pavasarī un vasarā var būt lomi uz tviču. Labāk veiksies ar šūpiņiem, gumijas zivīm un citiem ne tik agresīviem mānekļiem;

Ja kādam ir kas piebilstams par līdakām rudenī, priecāšos rakstu papildināt! (Iesaku izlasīt Vitālija komentāru.)

Ne asakas!

Advertisements