Līdaku medības seklajos ezeros ar spiningu ir viens no aktīvākajiem makšķerēšanas veidiem un līdz ar to arī viens no maniem iecienītākajiem. Aktīvs tas ir tādēļ, ka populārākie Latvijas seklie ezeri ir ar ļoti lielu ūdens platību, daudz līčiem un līcīšiem, zāļu puduriem, klajumiem. Nezinot konkrēto ezeru, nereti šķiet, ka līdakām tajā ir jābūt pilnīgi visur – metiena attālumā noteiktu būs kāda vieta, kas izskatīsies pēc potenciālas zaļsvārces mājvietas. Kad pāris stundas vai pat visu copei atvēlēto dienu šādās vietās ir nomētāts māneklis bez mazākās zivju kustības, sāc saprast, ka nebūs tik vienkārši, kā izskatās. Pie populārākajiem seklajiem ezeriem (vidējais ūdens dziļums aptuveni 1-2m) pieskaitāmi Babītes, Engures, Kaņieris, Liepājas, Lobes, Burtnieks un citi. Lai arī katrs no tiem ir ar savu raksturu, savu gultnes reljefu, saviem knifiem, tomēr pamatlietas, kas jāņem vērā, uzsākot šādus ezerus ķemmēt, noteikti ir kopīgas. Rakstā ieskicēšu, kas jāņem vērā pirms šādu ezeru apmeklējuma, kāds ekipējums nepieciešams, kādi mānekļi jāsagatavo, kā uzvesties pašā copē, kur un kā meklēt līdaku. Tā, protams, ir vien mana pieredze un interpretācija, jo copē, neskaitot Makšķerēšanas noteikumus, nav akmenī iekaltu likumu.

Viena no pirmajām šīs sezonas skaistulēm - Liepājas ezera skaistule.
Viena no pirmajām šīs sezonas skaistulēm Liepājas ezerā.

PIRMS COPES

Datumi, motori, liegumi, licences. Pirmkārt, jānoskaidro par īpašajiem noteikumiem, kas attiecas uz konkrēto ezeru, jo tie atšķiras. Ja lielākajā daļā ezeru līdaku cope ir atļauta no 1. maija, tad, piemēram, Babītes ezerā to drīkst darīt tikai no jūnija un arī ne visā ezerā, bet Engures ezerā no jūnija trešās nedēļas nogales. Arī motoru izmantošanas noteikumi atšķiras. Liepājniekā un Burtniekā drīkst braukt gan ar elektriskajiem, gan iekšdedzes motoriem, turpretī Babītē un Engurē tikai ar elektromotoru, turklāt jānoskaidro, vai drīkst izmantot savu laivu, vai tikai nomāto. Vēl būtiski ir noskaidrot ezeru lieguma karti, jo daudzos ezeros ir zonas, kas atvēlētas putnu mierīgai dzīvošanai un tādēļ liegtas makšķerniekiem. To robežas sezonas laikā mēdz mainīties, tādēļ pirms tam par to noteikti apjautājieties laivu bāzes saimniekiem, lai nesanāktu nepatikšanas ar inspektoriem. Lielā daļā seklo ezeru nepieciešams iegādāties arī atsevišķu makšķerēšanas licenci. Šāda kārtība ir, piemēram, Liepājas, Lobes, Burtnieku un Kaņiera ezeros.

Miglā ietērpts rīts uz Babītes ezera – dabas mošanās, kas katru reizi ir savādāka, ir viena no makšķerēšanas skaistajām blakus lietām, ko fotogrāfijā un stāstā nevar ielikt – tas ir jāpiedzīvo. Tiesa, šādā ainavā nevajadzētu aizsapņoties, jo kādā brīdī visi puduri sāk izskatīties vienādi un nesaproti, uz kuru pusi ved mājupceļš.
Miglā ietērpts rīts uz Babītes ezera – dabas mošanās, kas katru reizi ir savādāka, ir viena no makšķerēšanas skaistajām blakus lietām, ko fotogrāfijā un stāstā nevar ielikt – tas ir jāpiedzīvo. Tiesa, šādā ainavā nevajadzētu aizsapņoties, jo kādā brīdī visi puduri sāk izskatīties vienādi un nesaproti, uz kuru pusi ved mājupceļš.

Ezera izpēte. Ja uz ezeru brauciet pirmo reizi, tad ir vairāki veidi, kā uzzināt maksimāli daudz informācijas par konkrēto ūdens tilpni, lai uz vietas būtu vieglāk orientēties. 1. Izpētiet ezeri.lv datu bāzi. 2. Izpētiet Google.lv atrastos resursus. 3. Izpētiet copeslietas.lv un citu forumu sadaļas, vai tur nav atsevišķa tēma par konkrēto ezeru. Ja ir – ar konkrētiem jautājumiem uzrunājiet sadaļas aktīvākos dalībniekus – ir daudz atsaucīgi un pretimnākoši makšķernieki. 4. Ja ezers ir populārs, noteikti aprunājieties kādā makšķernieku veikalā ar pārdevējiem. Ja paveiksies – iegūsiet daudz vērtīgas informācijas. Vien jāspēj saprast, kurā brīdī veikalnieks stāsta par ezeru, bet kurā brīdī cenšas jau pārdot mānekļus – jābūt noturīgam pret “ar šo mans tēvs tur pilnu laivu pieķēra”. No personīgās pieredzes viennozīmīgi varu pateikt, ka mazajos veikalos pārdevēji šajā ziņā gandrīz vienmēr ir atsaucīgāki un pretimnākošāki. 5. Atrodiet internetā ezera dziļuma karti, jo ar eholoti šajos ezeros tikai sasmīdināsiet zivis un citus copmaņus. Normālos apstākļos šādu ezeru dziļumu var noteikt ar neapbruņotu aci, turklāt tur nereti mēdz būt tik sekls, ka laiva ar airiem ir jāstumj. Piemēram, Babītes ezerā vasarā mēdz būt tik zems ūdens līmenis, ka no Dienvidu krasta bāzēm labs laiciņš ir jāstumjas ar laivas vēderu pa zāļu paklāju, kamēr nonāk ezerā. Pirms laivas rezervēšanas noteikti ir vērts aprunāties ar bāzu saimniekiem par gaidāmajiem apstākļiem ezerā – par ūdens līmeni, par ūdens ziedēšanu, vēlā rudenī arī par ledus segu.

4
Ķerot līdakas, nereti gadās arī pa kādam smukam asarim. Izņēmums nav arī Babītes ezers, kurā man gadījies tikt pie pagaidām lielākā asara.

Inventārs. Lielākajos seklajos ezeros jāņem vērā, ka tur ir sevišķi vasaras periodā ir ļoti zāļains un grunts tikai retās vietās ir bez ūdensaugiem. Tas nozīmē, ka inventārā pamatā jāparedz lēni grimstoši vai peldoši mānekļi. To svaram un izmēram lielas nozīmes nav. Mānekļu amplitūda un līdz ar to arī attiecīgā inventāra specifika ir teju neierobežota. Viss atkarīgs no mērķa, paradumiem un ticības, jo līdaka vienlīdz labi var iekārot 1. numura 5g rotiņu, tā arī 150g peldošu lielu džerku vai milzīgu gumiju. Es uz seklajiem ezeriem parasti sagatavoju mānekļus no sekojošām kategorijām: parastās un pretzāļu gumijas zivtiņas, volkeri, poperi, vieglie un pretzāļu šūpiņi, kā arī rotiņi, mazie džerki (jo ar lielajiem neesmu aizrāvies), svimbeiti un dažādi vobleri. Katrs no tiem ir paredzēts saviem apstākļiem, par kuriem pastāstīšu nedaudz sīkāk.

Kas attiecas uz spininga kātu, tad te nekādu ierobežojumu nav – viss atkarīgs, ar kādiem mānekļiem copēsiet. Izvēloties spoli, auklu un pavadu, jāņem vērā, ka jūsu māneklis noteikti bieži kaut kur aizķersies, un tādēļ uz inventāru būs papildus slodze – braukt ar laivu klāt katru reizi nebūs liela vēlēšanās.

Arī seklajos ezeros jāpārliecinās, ka laivā ir enkurs. Ja ir vējš, tad bieži noder peldošie enkuri jeb lietussargi, kas ļauj lēnām laisties pa vējam un mētāt spiningu izvēlētajā virzienā. Vēl noteikti līdzi jābūt polarizējošajām brillēm. Tā kā sekli ezeri bieži vien ir ļoti zāļaini, tad te ir lielas iespējas mānekļus noraut. Tomēr ezera seklums ļauj norauto mānekli ūdenī ieraudzīt, ja apstākļi to ļauj. Ar neapbruņotu aci tas ir gandrīz neiespējami.

Peldošais enkurs lieti noder vējainās dienās, kad ar to var dreifēt vēlamajā virzienā bez enkura likšanas iekšā un ārā. Ja nu tomēr šāda manta jūsu laivā nav, tad var noderēt pat visparastākais iepirkumu maisiņš, kas iesiets striķī.
Peldošais enkurs lieti noder vējainās dienās, kad ar to var dreifēt vēlamajā virzienā bez enkura likšanas iekšā un ārā. Ja nu tomēr šāda manta jūsu laivā nav, tad var noderēt pat visparastākais iepirkumu maisiņš, kas iesiets striķī.

Mānekļi

Parastās un pretzāļu gumijas. Pretzāļu gumijas zivtiņa ir viens no pirmajiem mānekļiem, ar kuru pārbaudu zāļainās vietas. Man ļoti patīk spiningot aizaugušās vietās, trāpīt bļodas lieluma zāļu “logā”, pamest savu mānekli apakšā zem zāļu jumtiņa vai ieslidināt niedrēs, kur slēpjas zobainā. Tas viss saistīts ar lielu risku, ka māneklis ieķersies vai zivs vietā atnesīs zāles kušķi. Tādēļ te nervu saudzēšanai lieti noder pretzāļu “ūsas” vai citi mehānismi, kas pasargā āķi no aizķeršanās. Parastās zivtiņas izmantoju krietni retāk – ja redzu, ka konkrētajā vietā zāļu ir ļoti maz, jo agri vai vēlu biežā “matu” ķeksēšana nost no āķiem sāk kaitināt. Gumijas zivtiņas vadīšana seklās un zāļainās vietās parasti ir lēna un nesteidzīga, ik pa brīdim ļaujot tai iegrimt, ja dziļums to ļauj. Nereti pretzāļu gumiju pat speciāli metu tālāk par noskatīto brīvo logu, kur māneklis nevar iegrimt ūdenī, lai pēc tam lēnām vilktu uz mērķa vietu, kur jau var sākt to izspēlēt pēc sirds patikas. Pretzāļu gumiju lielākais mīnuss ir tukšās copes. Seklumā līdaka bieži vien nošauj mānekli, garām, vai arī ļoti ātri to izspļauj. Tādēļ piecirst nepieciešams tikai tad, kad rokā esi sajutis copi. Ja līdaka ir aizšāvusi garām – ieturi pauzi – ļoti iespējams, ka līdaka dos tev vēl vienu iespēju. Savas pretzāļu gumijas visbiežāk aprīkoju ar diviem “ūsainiem” āķiem vai arī ar ofseta āķi. Ja konkrētie apstākļi ļauj, tad izmantoju mānekļus bez pretzāļu sistēmām, tādējādi krietni palielinot iespēju tikt pie kārotā loma. Pie gumijas mānekļu kategorijas pieder ne tikai zivtiņas, bet arī vardes, peles, vēži un citi ērmi, kas šad un tad palīdz rijīgai līdakai remdēt apetīti.

Ja dodaties uz seklo ezeru pēc līdakām, tad jebkurā gada laikā jūsu arsenālā jābūt gumijas zivtiņai ar ofseta āķi – līdaka, kā zināms, mīl sēdēt slēptuvē, tādēļ to nākas no turienes mānīt ārā – dažkārt pat no tādām vietām, kur nav iespējams iebraukt ar laivu.
Spiningojot seklās un zāļainās vietās nereti līdaku nākas mānīt ārā no pašas grunts, kurai ir grūti tikt klāt ar parastu gumijas zivi, kas iestrēgst kaut kur pa ceļam. Te talkā nāk dažādu svariņu izmantošana. Attēlā redzama Teksas sistēma ar slīdošo sviniņu un savu savaldzināto seklūdens skaistuli.

Volkeri, poperi, krouleri. Cope uz šiem virsmas mānekļiem ir ārkārtīgi aizraujoša, jo bieži redzama ir ne tikai pati uzbrukuma noslēguma fāze, bet arī uzbrūkošās līdakas muguras radītais vilnis, kas vienmēr liek saasināt savus maņu orgānus un izdalīt adrenalīnu – lietas, kas baro mūsu copes azartu. Šo mānekļu specifika prasa arī specifiskus apstākļus. Ideāli, ja ir mierīgs laiks vai arī pavisam neliels vējelis. Taču arī vējainā laikā tos nevajag ierakt dziļi kastē, jo ezeros, kur ir daudz puduri, ir arī daudz aizvēja vietas, kas ļauj tos veiksmīgi izmantot. Arī šo mānekļu mīnuss ir biežās tukšās copes, taču šīs skaistās copes dažkārt sagādā daudz labākas emocijas par vienu otru izvilktu līdaku.

9
Cope uz virsmas mānekļiem ir slavena dēļ skaistajiem līdakas grābieniem, ko pavada iespaidīgas šļakatas, atvērta milzīgā mute, jau iztālēs redzamais muguras vilnis, kas draudīgi tuvojas māneklim.

Šūpiņi, rotiņi. Tā kā šūpiņi parasti ir metāla un grimstoši, tad tie nav tie populārākie seklo ezeru mānekļi, tomēr pavisam novārtā tos arī nedrīkst atstāt. Zinu copmaņus, kas uz 5-9g šūpiņiem šādos ezeros velk ļoti labus un skaistus lomus. Rotiņi šādos ezeros tiek izmantoti krietni biežāk, un tie teicami veic savu zivju radara lomu un bieži izrādās rezultatīvāki par visu raibo vizuļu kastes sastāvu. Te ir svarīgi, lai māneklis ir salīdzinoši viegls un tā lapiņas forma ir drīzāk apaļa nevis garena – lai tas savu rotējošo lomu sāktu pildīt jau pie iespējami mazākas ūdens pretestības. Pretējā gadījumā būs jācīnās ar zālēm, kas ātri apniks.

Džerki. Šis copes veids, ja runa ir par 40g un smagākiem mānekļiem, mani pagaidām nav skāris, taču tas drīzāk ir saistīts ar lielāku interesi par citiem mānekļu veidiem, nevis kādām antipātijām. Vienīgie džerki, kas atrodami manā inventārā, ir līdz 25g un mans tviča kāts ar testu līdz 30g ir to izspēlēšanai pilnībā atbilstošs. Taču džerkošana šādos ezeros ir visnotaļ populāra, jo mēdz būt gana rezultatīva. Lai veiksmīgi izspēlētu džerku, ir jāmeklē lielāki vai mazāki klajumi – mēģinājumi ar to darboties lēpeņu laukos ātri līdzinātos košļājamās gumijas vilkšanai ārā no matiem.

Mazie, vidējie un lielie džerka mānekļi seklajos ezeros arī ir ļoti populāri. Lai ar tiem darbotos, nepieciešami klajumi, jo tā spēles pamatā ir straujas kustības no vienas uz otru pusi, tādējādi zāļainā vietā tas ļoti ātri aizķers kādu šķērsli un zaudēs savu valdzinošo slīdēšanu un līdakas interesi.
Mazie, vidējie un lielie džerka mānekļi seklajos ezeros arī ir ļoti populāri. Lai ar tiem darbotos, nepieciešami klajumi, jo tā spēles pamatā ir straujas kustības no vienas uz otru pusi, tādējādi zāļainā vietā tas ļoti ātri aizķers kādu šķērsli un zaudēs savu valdzinošo slīdēšanu un līdakas interesi.

Svimbeiti. Šie, no vairākām daļām sastāvošie mānekļi, arī vienmēr ir manā seklo ezeru A listē. To specifika parasti ļauj tos vadīt sev vēlamajā ātrumā un ar īsiem rāvieniem un pauzēm liek tiem izskatīties pēc ievainotas zivtiņas, kas vienmēr ir gards kumoss plēsoņām. Svimbeiti, protams, mēdz būt dažādi – citi jāvelk teju uz apstāšanās robežas, bet citus var vilkt vienmērīgi un visai ātri. Pie šīs klases pieder arī klasiskie “mūdži”, kurus visai bieži piedāvā vairāki mūsu vietējie meistari, kas atrodami copes forumos un sociālo tīklu copes grupās.

Vobleri. Uz seklajiem ezeriem ņemu tikai tos, kas neiegrimst dziļāk par 1-1,5m. Turklāt izmantot tos sanāk visai reti, jo, kā jau minēju – man ļoti patīk rakties pa džungļiem, kur ar atvērtiem āķiem nav, ko darīt. Bet klajumos un pie zāļu kantēm tos noteikti ir vērts turēt pa rokai. Šādos apstākļos līdaku atrašanai nereti labi noder krenki un ratlini, kas ar savu vibrāciju piesaista izmanīgās zivs uzmanību.

Labu ieskatu mānekļu modeļos atradīsiet 2014. gada aprīļa numurā Mārtiņa Babra rakstā “Seklo ezeru matadori”.

COPĒ

Uzvedība. Ūdenī, kā zināms, skaņa pārvietojas krietni ātrāk nekā gaisā un līdaka vibrācijas sajūt ļoti labi, tādēļ laivā ir jāuzvedas maksimāli klusu. Katrs neveiklais uzsitiens pa laivu, katra pārkārtošanās, izļurkāti airu duļļi, neprasmīga airēšana, vizuļu kastes cilāšana, skaļa pļāpāšana, enkura ielikšana, piecelšanās, apsēšanās un citi trokšņi līdaku padara tikai piesardzīgāku un mazina uzbrukuma varbūtību. Ja mazās līdakas, kas nav kārtīgi dabūjušas pa zobiem ar āķiem no laivā stāvošā divkājainā, vēl pa retam atļaujas uzturēties tiešā laivas tuvumā un pētīt, kas atpeldējis ciemos, tad visas lielās līdakas momentā apmetas apkārt pa 180 grādiem un spurto uz tuvāko slēpni. Turklāt, ja ir vēlme medīt trofejas, tad tam ir vēl lielāka nozīme, jo neba tā izaugusi līdz savam cienījamam vecumam, metoties virsū visam, kas kustas, ar cerību, ka pātagas otrā galā atkal būs copmanis, kam makšķerēšana ir hobijs, nevis ēdiena ieguves veids, un palaidīs to vaļā. Tās ir izdzīvojušas tik daudz gadus, jo ir bijušas ļoti piesardzīgas.

Airi vai motors? Ja brauciens ieplānots uz kādu no lielajiem ezeriem (Babītes, Liepājas, Engures, Burtnieks), tad ar airiem dienas laikā spēsiet aptvert salīdzinoši nelielu ezera daļu. Bet, ja ziniet zivīgās vietas un nebūs jānodarbojas ar zivju meklēšanu dienas garumā, tad vajadzība pēc motora samazinās, un arī pasportot un izlocīt kaulus par sliktu nenāks. Ne visos ezeros ir atļauts izmantot iekšdedzes motoru, kas ļauj pārvietoties daudz un ļoti ātri. Tādos gadījumos talkā nāk viņa mazākais un klusākais brālis elektromotors. Tā priekšrocība ir klusā gaita un tas, ka viņš nav katru reizi no jauna jākurbulē – pagriez rokturi un klusu slīdi uz nākamo puduri. Mīnuss ir tas, ka akumulators agri vai vēlu nosēdīsies un dienas beigās var nākties airēt atpakaļ uz bāzi pret vēju. Tad bez sportista laivā neiztikt. Pārvietojoties ar motoru seklajos ezeros ļoti jāuzmanās no zemūdens akmeņiem un seklumiem. Pēdējā Liepājas ezerā copē šo rūgto mācību ielāgojām arī paši, kad tāds akmens apstādināja mūsu motora dzenskrūvi… Tādēļ drošāk ir pārvietoties pa dziļumiem un laivu ceļiem, ja tādi konkrētajā ezerā ir zināmi. Vēl ir būtiski respektēt citus copmaņus un neizrādīties ar savu motoru viņu tuvumā, sataisot kārtīgus sērferu viļņus, bet gan klusām un pieklājīgā attālumā pabraucot mierīgi garām. Vienkāršāk izsakoties – pret citiem makšķerniekiem izturies tā, kādu attieksmi arī pats gribi sagaidīt no viņiem.

Lielajos ezeros ļoti svarīga ir arī drošība uz ūdens, jo pēkšņas laikapstākļu maiņas var kļūt bīstamas. Attēlā redzams Burtnieks pērnā gada maijā, kad vienas dienas laikā piedzīvojām sauli un bezvēju, lietu un sniegu, vēju un puteni.
Lielajos ezeros ļoti svarīga ir arī drošība uz ūdens, jo pēkšņas laikapstākļu maiņas var kļūt bīstamas. Attēlā redzams Burtnieks pērnā gada maijā, kad vienas dienas laikā piedzīvojām sauli un bezvēju, lietu un sniegu, vēju un puteni.

Kur meklēt līdaku. Tas nu ir mūžīgais jautājums un, manuprāt, svarīgākā prasme makšķerēšanā. Tādēļ šim izzināšanas procesam laiku nevajag žēlot. Labi, protams, ja ir kāds gids, kas izvadā pa zivīgajām vietām, tomēr jāņem vērā, ka līdakas uzturēšanās vietas mēdz pat dienas laikā mainīties. Lai arī līdaka nav zivs, kas ļoti aktīvi un tālu migrē, tomēr arī pilnīgi uz vietas nesēž. Seklajos ezeros ar eholoti nav ko darīt, tādēļ par zivju meklētāju jākļūst jūsu acīm, ausīm, zināšanām un pieredzei. Vienas pareizās formulas, kā atrast zivi vienmēr, nav un nekad arī nebūs, tomēr ir dažas pamatlietas, kas var palīdzēt gan iesācējam, gan profesionālim tikt tuvāk zivij. Pirmkārt, jāņem vērā, ka līdaka ir zivs, kas uzbrūk no slēpņa. Tātad pilnīgā klajumā uz smilts grunts to meklēt nevajag. Vienkāršākais ir sākt ar zāļainām vietām, zāļu puduriem un apmētāt tos. Ja nu tas rezultātu nedod, tad jāskatās, kur dzīvojas mazās zivtiņas. Kaut kur netālu uz tām noteikti uzglūn viena vai vairākas plēsoņas. Jūsu uzdevums ir uzminēt vai izskaitļot, kur. Vēl līdaku palīdzēs atrast jebkāda veida izmaiņas grunts reljefā – līdakai patīk dažādas pārejas no smilšainas uz zāļainu grunti, dziļuma maiņas, bedres, saduļķota ūdens robeža ar skaidru ūdeni. Pašam, sirojot pa seklajiem ezeriem, pilnas dienas copē ļoti reti ir nācies palikt pavisam tukšā. Es parasti visai daudz pārvietojos, katrai vietai veltot 5-20 minūtes, tādējādi aptverot ļoti dažādus ezera zemūdens un virsūdens apstākļus. Kādā no tiem noteikti līdaka sevi nodos – jebkurš uzsitiens pa mānekli vai līdakas dzīšanās pakaļ zivtiņu baram dod papildus informāciju par viņas garastāvokli un uzturēšanās apstākļiem konkrētajā dienā. Jūsu uzdevums ir tos pareizi iztulkot, piedāvājot īsto mānekli īstajā vietā, īstajā laikā, īstajā tempā.

Līdaku barošanās un uzturēšanās dažādos gadalaikos mēdz atšķirties. Ja pavasarī tās vēl uzturas savās nārstošanas vietās vai netālu no tām, tad vasarā līdz ar gaisa un ūdens sasilšanu aina jau var būt pavisam cita – būtisks faktors ir ūdens ziedēšana un skābekļa daudzuma samazināšanās, kas līdaku padara kūtru, grūti atrodamu un pierunājamu uz ēšanu. Tādēļ vērts ir lielāku uzsvaru likt uz agra rīta vai vakara copi, kā arī saprast, kurā vietā ezerā ūdens varētu būt ar lielāku skābekļa daudzumu. Un viena no tādām vietām noteikti ir upju ietekas. Upes palīdz zivi meklēt arī rudens pusē, kad zivis no atsevišķiem ezeriem caur tām dodas pārziemot uz citurieni, jo ziemas periodā seklie ezeri mēdz stipri aizsalt, samazinot līdakas iespējas sekmīgi pārziemot.

Vēl būtiska loma ir vējam. Pilnīgā bezvējā šādos ezeros pie līdakas tikt būs ļoti grūti. Turpretī, viegls vējš 3-4m/s būs tieši tas, kas vajadzīgs – būs uz ūdens neliels vilnītis, kas novērsīs uzmanību no jūsu rosīšanās laivā un nedaudz apslāpēs arī trokšņus. Lielajiem ezeriem vēja stiprums ir jāņem vērā arī drošības apstākļu dēļ – pa kādai apgāztai laiva diemžēl gadās katru gadu. Pie lielāka vēja labāk turēties krasta aizvējā vai arī izvēlēties citu copes dienu – joki mazi. Bet kur vējainā laikā meklēt līdaku? Esmu dzirdējis viedokli, ka seklos ezeros vējš parasti sapūš mazās zivis pretējā krastā un tur tad arī jāmeklē plēsoņas. No savas prakses varu pateikt, ka šis padoms ne vienmēr strādā – pats Babītes ezerā esmu piedzīvojis pilnīgi pretēju scenāriju, kad vēja sapūstajā krastā no līdakām nebija ne miņas, bet, pārbraucot uz aizvēja krastu dienas otrajā pusē, pie vakariņām tiku gan pats, gan laivas biedrs.

Mūsu lielie, seklie un zivīm bagātie ezeri ir ļoti pateicīgi, lai turp aizvestu iesācējus un nemakšķerniekus, lai tie pirmo reizi sajustu zivi auklas galā. Braucot uz Liepājas pusi vienmēr radu būšanas apvienoju ar vienu copes reizi, ievilinot ezerā arī sievas brāli Kristapu, kurš šogad Liepājniekā ticis pie savas pirmās mēra zivs mūžā
Mūsu lielie, seklie un zivīm bagātie ezeri ir ļoti pateicīgi, lai turp aizvestu iesācējus un nemakšķerniekus, lai tie pirmo reizi sajustu zivi auklas galā. Braucot uz Liepājas pusi vienmēr radu būšanas apvienoju ar vienu copes reizi, ievilinot ezerā arī sievas brāli Kristapu, kurš šogad Liepājniekā ticis pie savas pirmās mēra zivs mūžā

NOBEIGUMA VIETĀ

Viena no seklo ezeru burvībām ir tā, ka copi sajūt ne tikai rokā, bet ļoti bieži arī vizuāli to redzi. Turklāt nereti var pamanīt arī skaistās muguras tuvošanos māneklim. Emocijas, ko sagādā klātienē piedzīvotie skaistie skati bieži paliek labāk atmiņā par lomiem. Šogad žurnāla tapšanas brīdī no seklajiem ezeriem esmu paguvis tuvāk iepazīties ar Liepājas ezeru, kur esmu pabijis 3 reizes un katra no tām bijusi pilnīgi atšķirīga gan ar laikapstākļiem, gan ar copes raksturu. Viens ezers, 3 dažādas dienas, 3 dažādi scenāriji, bet visās tiku gan pie zemmēriem, gan mēra līdakām – meklēt, domāt, atrast un izprovocēt līdaku uz uzbrukumu – tie ir stūrakmeņi, uz kuriem balstās mans un daudzu citu copmaņu spiningošanas azarts. Šogad, kā jau katru gadu, noteikti pabūšu arī Babītes un Engures ezeros, plānā ir arī Lobe un Burtnieks, par Kaņieri vēl domāju, taču rudenī noteikti vēlreiz atgriezīšos Liepājā. Ne asakas!

Materiāls publicēts arī žurnāla Copes Lietas jūnija numurā.

Advertisements