Diskusija par C&R (Ķer un atlaid, catch&release) humānismu bija, ir un būs. Vieni uzskatīs, ka nekas humānāks copē nevar būt, otri, ka tā ir sadisma augstākā pakāpe. Te viena ļoti pieredzējuša copmaņa viedoklis, kuram gan nepiekrītu https://neasakas.wordpress.com/2015/06/29/atlaist-vai-paturet/.

Īsumā – raksta (ne bloga) autors oponē viedoklim, ka noķertās zivis ir jālaiž atpakaļ un ka šāda nodarbe ir neētiska, sadistiska un šādi copmaņi esot ar “netradicionālu orientāciju”.

Sequence 02.Still002

Autors gan nav minējis, par kādām zivīm tieši ir runa, tātad pieņemu, ka par principu kā tādu. Mans viedoklis gan saistāms tikai ar līdaku, jo par citām zivīm esmu pētījis visai maz un neesmu pietiekami kompetents argumentu futbolam. Ar visu cieņu pret autoru, paustajam viedoklim par sadismu absolūti nepiekrītu, jo diskusijā par noķerto zivju atlaišanu ir daži dzelžaini mīti, kurus pie argumentiem, manuprāt, nedrīkst likt.

Pirmkārt – tie, kas zivju atlaišanu sauc par sadismu, parasti stāstu sāk ar “iedomājies, ka cilvēku noķer aiz…” un tālāk es neklausos – tās nav tiešā veidā salīdzināmas lietas kardināli atšķirīgās fizioloģiskās uzbūves dēļ. Ja kādam par to ir šaubas, tad pirms diskusijas ir jāizlasa zinātniski materiāli – tādi ir visai daudz un brīvi pieejami. Protams, ka zivij ir aizsardzības refleksi un tās organisms piedzīvo stresu, taču tas nav tiešā veidā salīdzināms ar cilvēka sāpju un ciešanu mehānismu.

Otrkārt, zivs uzreiz pēc atlaišanas (ja mēs nedramatizējam ar izrautām iekšām u.tml.) uzvedas it kā nekas nebūtu bijis. Cilvēks pēc mutes izraustīšanas ar milzīgu trijžuburi būtu slimnīcā uz nāves sliekšņa. Tas pats attiecas uz barošanos – līdaka pat ar rīklē atstātu trijžuburi turpina baroties un dzīvot, it kā nekas nebūtu bijis un nekādā veidā neatpaliek no savām nenoķertajām sugas māsām. Arī šī tēze ir no reāli veikta pētījuma.

Treškārt – ir pētījumi, ka pēc atlaišanas neizdzīvo niecīgs procents (2-5%) līdaku. Un arī ja neizdzīvo, tās dod savu artavu barības ķēdē. Te piemērs no nesenā Babītes ezera apmeklēšanas. Mums pieķērās zemmēra līdaka, kas āķi bija ierijusi visai dziļi. Pēc atlaišanas tā bija pavisam slābana un dreifēja pa ūdens virsu. Nepagāja pat 5 minūtes, kad ar lielu šļakstu, kas raksturīgs krietni lielākai zivij, tā no ūdens virsas pazuda.

Ceturtkārt – jo vairāk pie ūdeņiem būs spiningotāju, kas pret dabu attiecas saudzīgi un domā ilgtermiņā, jo mazākas iespējas pārējiem nodarboties ar sūdiem. Man ir sajūta, ka jaunajai paaudzei, kas sāk interesēties par copi, mainās domāšana par labu resursu saglabāšanai nevis maisa piebāšanai. Potenciāli katrs godprātīgs makšķernieks ir kā atbalsts inspektoriem (tiesībsargājošo iestāžu darba kapacitāte, protams, ir dziļāka tēma, bet vienalga). Labs piemērs no Zviedrijas – vietās, kur nedēļas garumā neredzējām nevienu citu makšķernieku un atpūtniekus, mūs pamanīja kāda sieviete ar suni. Pēc pusstundas bija klāt inspektors un pārbaudīja mūsu licences un lomus. Gribētos, lai šāda uzraudzības sistēma, kaut arī neesi ne inspektors, ne tā palīgs, darbotos arī pie mums. Un būtu absolūti nepareizi to dēvēt par “stučīšanu”, kam ir iesakņojusies negatīva interpretācija no padomju laikiem, bet nu pa dziļu jau te aizgāja..

Un piektkārt, nav arī īsti skaidrs, ko tad C&R pretiniekiem darīt, ja pieķeras zemmēri, kas mūsu ūdeņos parasti ir aptuveni 1:5 attiecībā ar mēra zivīm, ja ne vairāk? Ja nedrīkstētu vaļā laist nevienu zivi, vai es retāk makšķerētu? Nē! Es tās noķertās zivis radiniekiem un kaimiņiem dalītu. Tātad katrs pats var parēķināt, cik daudz zivis tādējādi ir ieguvušas vēl vienu iespēju un cik resursi ir ietaupīti.

P.S. Pats piederu pie tiem, kas vienā copes reizē paņem tik, cik vienā ēdienreizē varam ģimenē apēst, pārējās palaižu. Visbiežāk tā ir viena 1-1,5kg līdaka. Tas tā pavisam īsi, ētisko un “Visas Dieva radības ir vienlīdzīgas” nemaz neaizskarot.