Ja pēc lielām līdakām, tad uz lieliem ūdeņiem! Tāds stereotips sēž gandrīz visos copmaņos. Un tomēr arī mazās un nelielās upēs skaistā sakritušu koku slēpnī var sastapties ar ļoti pieklājīga izmēra plēsoņām. Pirms iet dziļāk iztirzājumā par zelta atslēgas meklēšanu mazās upēs, jānodefinē, kas šinī rakstā ar to tiek saprasts. Pie mums ir ļoti maz tādu upju, kurām nevarētu pārmest pāri savu vizuli. Šajā rakstā, kas pamatā būs noderīgs tiem, kas līdz šim ar upēm nav aizrāvušies, aprakstīšu spiningošanu tajos ūdeņos, kur vidējais platums nepārsniedz 30-50m. Pie tādām var pieskaitīt, piemēram, Abavu, Irbi, Mēmeli, Ogri, Juglu, Mūsu, Salacu un ļoti daudz citas.

Vesetas skaistule, kuras instinkti nenoturējās pretī manam virsmas māneklim.
Vesetas skaistule, kuras instinkti nenoturējās pretī manam virsmas māneklim.

PIRMS COPES

Mazliet vēstures un statistikas*. Mūsu upju sistēmas rokraksts, kas ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā, lielā mērā veidojies pēc Ledus laikmeta beigām. Pirms 13 000 gadu, kad ledāji sāka kust un atkāpties, izveidojās upju ielejas. Ja kādreiz dzirdiet kādu runājam par senieleju (Daugavas, Abavas, Gaujas un citām), tad ziniet, ka šīs ielejas veidojušās vēl senāk vēstures rakstos. Kopumā Latvijā ir aptuveni 12 400 upju, un labā ziņa ir tā, ka līdaka ir sastopama aptuveni 70% no tām. Latvijas teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām, ko pie sevis saucam par lielām upēm un mūsu ūdeņu artērijām, tomēr pasaules mērogā arī tās visas iekristu kategorijā “mazās”, bet nu nebūsim sīkumaini. Mēs varam lepoties ar 22 upēm, kuru garums pārsniedz 100km, un 880, kas ir garākas par 10km. Ar jūru Latvijas teritorijā ir saistītas 114 upes.

Kāpēc braukt uz upi nevis ezeru? Pirmkārt, protams, tas ir gaumes un iespēju jautājums. Otrkārt – spiningojot upēs varam pagarināt savu copes sezonu – tad, kad stāvošais ezera ūdens ir aizsalis, upēs vēl brīvi var mētāt savas mantas. Pēdējos pāris gadus lielāku uzmanību upēm cenšos veltīt vasarās, kad ezeros ūdens ir uzkarsis vai arī zied un skābekļa daudzums tajā ir nokrities, maksimāli samazinot plēsoņu aktivitāti. Šādos apstākļos iespējas to atrast un izprovocēt uz uzbrukumu mēdz sarukt līdz minimumam. Tad arī meklēju ietekas ezerā (kā arī caurtekas, ja tādas ir) vai arī dodos uz upi, kur ūdens ir tekošs, nav tik karsts un mēdz būt bagātāks ar skābekli. Un vēl pastaiga gar upi noteikti ir krietni fiziskāka nodarbe nekā motora roktura grozīšana. Ja reiz spiningošana tiek lepni dēvēta par aktīvo copes veidu, tad pastaiga pa un gar upi noteikti ir viena no sportiskākajām makšķerēšanas disciplīnām.

Uz kuru upi braukt? Ja esat pārliecināts ezeru vagotājs un ar upēm attiecības nav veidojušās, tad to īsto un vienīgo atrast nemaz nav tik vienkārši. Viens ir atrast upi, bet pavisam kas cits – atrast tajā arī zaļās plēsoņas. Tā, piemēram, pašā rudens sākumā biju nolēmis iepazīties ar Misu. Izpētīju to kartē, sameklēju līkumainu posmu, ar Google Maps palīdzību izpētīju apkārtni, vai tur nav pārāk apdzīvots, un devos uzbrukumā. No rīta piedzīvoju vienu fiasko pēc otra. Pirmkārt, tajā posmā, lai arī īpašumu bija maz, tie bija visai centīgi noseguši piekļuvi pie upes līkumiem, kurus biju iekārojis. Kad pēc vairākiem mēģinājumiem caur tukšām zirgu ganībām nokļuvu krastā, sapratu, ka šoreiz savu copes rītu varēšu ielikt plauktā, kur glabāju failus ar nosaukumu “Tagad zinu, kur un kad nebraukt”, jo ūdens sniedzās mazliet pāri potītēm. Otrkārt, krasti bija praktiski necaurstaigājami, un, it kā ar to jau nebūtu gana, uz slīpā un rīta rasas mitrā krasta nolikos uz muguras ar kājām gaisā kā labākajās multenēs. Tas man deva mācību, ka uz šādām upēm, kur vasarā un bezlietus periodā ir sekla ūdens iespējamība, bez papildus informācijas ievākšanas par aktuālo situāciju braukt ir visai liels risks.

Pirms braukšanas uz svešu upi ir jāveic sekojoši obligātie soļi: ja vien iespējams, ievāciet maksimāli daudz info no copes biedriem. Ja šādas iespējas nav, jāpaļaujas uz Google iespējām – ar tās kartes palīdzību pilnīgi pietiek, lai aptuveni saprastu, kur tai var tikt klāt un kāda ir apkārtne. Es parasti meklēju pēc iespējas interesantākus upes posmus, kur tā met līkumus, jo tajos ir daudz dažādas bedres, atstraumes, saneses, siekstas, kas kalpo par ļoti labu slēptuvi līdakām. Otrkārt ir jānoskaidro, vai konkrētajā upē nav nepieciešama licence. Šādas upes pie mums ir maz, bet tomēr ir. Tas, ko jūs neatradīsiet, ir upes dziļuma kartes. Tā nu ir būtiska ezeru priekšrocība. Jā, iespējams, būs aptuvenais dziļums, taču bedres būs vien jāmeklē pašiem. Lai uzzinātu ko vairāk, var parakties pa upes.lv, kartes.lgia.gov.lv, neogeo.lv un citur.

Kad esat noskatījis konkrētu upes posmu, izpētiet, vai un kā tur var piekļūt. Kā jau minēju ar savu Misas piemēru, tad ar to var būt problēmas, tomēr agri vai vēlu kaut kur līdz krastam jums jānonāk. Un tur jau neviens nedrīkst ierobežot jūsu pārvietošanos – ar Zvejniecības likumu noteikts, ka pie publiskajiem ezeriem un upēm tauvas josla ir 10m. Vienmēr gan jābūt gataviem dažādiem dabas pārsteigumiem. Upju krasti, līdzīgi kā to gultne, var mainīties no gada uz gadu.

Plānoto romantisko pastaigu gar upes krastu ar špini daba mēdz pārsteigt. Tādēļ jānodrošinās gan ar atbilstošu apģērbu, apaviem un arī fizisko sagatavotību – iet pa slīpu un dubļainu piekrasti, balansēt uz slapja baļķa upes vidū nav lietas, kuras var paveikt iešļūcenēs ar alus pudeli rokās.
Plānoto romantisko pastaigu gar upes krastu ar špini daba mēdz pārsteigt. Tādēļ jānodrošinās gan ar atbilstošu apģērbu, apaviem un arī fizisko sagatavotību – iet pa slīpu un dubļainu piekrasti, balansēt uz slapja baļķa upes vidū nav lietas, kuras var paveikt iešļūcenēs ar alus pudeli rokās.

Apģērbs. Pirmkārt, jātiek skaidrībā, vai spiningosiet no krasta, vai bridīsiet pa upi, vai sēdēsiet laivā. Ja labi pārziniet upi, tad brienambiskes jeb veideri bieži vien atslogos pārvietošanos, jo krasta džungļi komplektā purvainām, dubļainām, aizaugušām vietām un arī ietekām, iztekām mēdz sagādāt garus pārgājienus. Svešās vietās drošāk upes iepazīt divatā, jo nav joka lieta iekāpt bedrē un piesmelt savus veiderus. Tāpat tā ir ērtāk nokļūt otrā krastā un izmētāt arī tur niedru malas, sakritušu koku slēptuves. Ja esat izvēlējies iet pa sausumu, jāņem vērā, ka visas līdzpaņemtās mantas mistiskā kārtā ar katriem 100 metriem paliek arvien smagākas. Tātad rūpīgi jāizsijā, ko tiešām vajag un bez kā var iztikt. Ja vēl esat nolēmuši zivi paturēt, tad arī tur kāds kilograms vai vairāki nāk klāt. Vēl jārēķinās ar insektiem. Vasaras periodā tie ir odi, dunduri, dažādi knišļi un, protams, ērces. Reiz nelielā klajumā pie Irbes upes nonācu tādā dunduru mākonī, ka momentā aizmirsu, kādēļ vispār atrodos pie upes un liku lietā savas sprintera iemaņas uz tuvajiem krūmiem, līdz biju drošs, ka manu dvēseli alkstošais asinssūcēju bars atpaliek. Pirmkārt – vienmēr somā turiet pretodu/insektu līdzekli, otrkārt, šādos pārgājienos nevajag iet peldšortos un maiciņā. Ģērbieties atbilstoši laikapstākļiem, bet jācenšas, lai maksimāli maz būtu atsegtas ķermeņa daļas arī vasarā. No ērcēm, kas parasti dežurē ne augstāk kā metru virs zemes, var paglābt arī zeķēs iebāzti bikšu gali. Pie upes neviens jūs par jefiņu tādēļ nesauks, Rīgas centrā tādā paskatā gan jūs varētu nesaprast. Kas attiecas uz apaviem, tad galvenais neizvēlēties līdzenu zoli. Ar ko tas var beigties, jau aprakstīju augstāk (nu tur, pie Misas). Drošāk ir vilkt gumijas zābakus, kas paglābs no nelieliem slapjumiem. Vai tie ir līdz celim vai līdz gurnam, to jau katrs pats pēc mērķiem un situācijas var izvēlēties. Es pie upēm bieži vien dodos ar ūdens necaurlaidīgiem un elpojošiem pārgājienu apaviem, jo iet sanāk diezgan daudz un gumijniekos ātri paliek karsti. Vienmēr uz acīm man ir arī polarizējošās brilles, jo ir ļoti svarīgi maksimāli redzēt, kas notiek upē zem ūdens, jo tajās ir krietni lielākas iespējas upurēt savus zivīgos mānekļus nekā ezeros. Šī iemesla dēļ izvairos no savu mīļāko un arī dārgāko (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) mānekļu izmantošanas upē. Ja copēt dodos agri no rīta, tad vienmēr līdzi ir mitrumizturīgas bikses, jo rīta rasa jūsu kājas spēj izmērcēt ne sliktāk par lietusgāzi.

Inventārs. Tā kā mazo upju krasti bieži vien ir ar kokiem un krūmiem, tad tas pamatīgi ierobežo kustību amplitūdu iemetiena brīdī, ja spiningojiet no krasta. Tādēļ es savos pārgājienos izmantoju aptuveni 2m garu spiningu. Pretējā gadījumā šādās vietās vai nu nevarēsiet nekur tālu aizmest, vai regulāri cirtīsiet āķus piekrastes zaros. Ir, protams, upēm arī klaji posmi, kur var darboties pat ar mušiņmakšķeri, tomēr ar gariem instrumentiem aizrauties var tad, ja patiešām ziniet, ka vieta atļaus ar to vicināties pēc sirds patikas. Nekādu citu īpašu tehnisku atšķirību no ezera copes nav.

Mānekļi. Te nu līdzīgi kā jebkurā ūdenī, vienas zelta atslēgas nav. Viss atkarīgs no upes un apstākļiem. Kā jau minēju, spiningojot upēs no krasta, bieži vien savu atlasi veicu, ievērojot vienu zelta principu – mētāju to, ko nebūtu žēl pazaudēt. Ja esat krastā un māneklis aizķēries, tad var, protams, to kādu laiku paraustīt, paiet pa krastu uz augšu uz leju, bet tas arī viss. Ir vēl upēm paredzēti atsitēji, bet tos gan pats pagaidām neesmu izmēģinājis. Ezeros tie darbojas ļoti labi. Ir, protams, mānekļi, kas īpaši paredzēti straumei un tas jums droši jāvaicā veikalā. Piemēram, rotiņi, kas paredzēti spiningošanai straumē, ir ar garenāku lapiņu, jo tiem ir mazāka ūdens pretestība nekā apaļajām.

UZ UPES

Ar kājām, ar brienambiksēm vai laivu? Katrai no šīm iespējām ir savu plusi un savi mīnusi. Plusi – ja upes krasti nav aizauguši vai necaurejami, tad gar mazajām upēm ērtāk un ātrāk ir pārvietoties gar krastu, jo tāpat variet mānekli iemest jebkurā noskatītajā punktā, ieskaitot pretējo krastu. Brienambikšu galvenais pluss – variet piekļūt tur, kur nevariet iemest no krasta. Ja dziļums ļauj, tad var pāŗvietoties arī ar laivu, piekļūstot visām vietām, kas noskatītas, pašam nesaslapinot kājas, turklāt šāds pārvietošanās veids samazina arī nelaimes gadījumu riskus, salīdzinot ar brišanu ar veideriem. Bedres, akmeņi un koki zem ūdens mēdz izspēlēt ļaunus jokus, tas gan jāpatur prātā.

Katrs bebru tēvs būtu lepns par šādu sava dēla veikumu. Zivīm un copmaņiem no tā maz prieka.
Katrs bebru tēvs būtu lepns par šādu sava dēla veikumu. Zivīm un copmaņiem no tā maz prieka.

Kurā virzienā iet – pa vai pret straumi? Zināms, ka līdakas upēs stāv ar skatu pret straumi. Tātad teorētiski viņas jūs ātrāk pamanīs, ja nāksiet pa straumei. Tomēr, iespējami klusi un mierīgi pārvietojoties, neesmu pamanījis kādas būtiskas atšķirības – parasti eju tajā virzienā, kurš man intuitīvi un arī vizuāli šķiet labāks.

Kur meklēt līdaku? Pirmkārt meklējiet dažādas atstraumes, tāpat zāļu malas, lēpenes, līkumus, līcīšus, bedres, kantes, lielus akmeņus – jebkuru vietu, kas izsit upi no tās mierīgā tecējuma. Otrkārt tie noteikti ir upes sanesti koki, iekrituši koki, lielas kokus saknes, siekstas. Bieži vien šādi džungļi izskatās pēc zivju kopmītnes – tajos mēdz būt pilns ar miermīlīgajām zivtelēm, un ir skaidrs, ka šāds pusdienu galds nevar tikt nenovērots no kādas skaistas līdakas slēptuves – iespējams, ka viņa tur kaut kur apakšā gaida, kad no šiem džungļiem neapdomīgi atdalīsies kāda vientuļa mailīte, raudiņa. Un kāpēc lai šī mailīte vai raudiņa nebūtu jūsu māneklis? Šādās vietās mēdzu laist iekšā vai nu šūpiņus vai gumijas zivis. Ja ir ļoti liela varbūtība, ka māneklis aizķersies, tad laižu pretzāļnieku. Šādām vietām nereti raksturīgs tas, ka viņām var pieiet salīdzinoši tuvu un vienalga cerēt uz skaistu līdaku. Reiz Irbes upē pie sakritušiem kokiem pavisam netālu no krasta manu šūpiņu pagrāba skaista 2,5kg līdaka pēc tam, kad tai garām jau bija pagājusi vesela spiningotāju armija un apmētājusi to. Labi, ka biju kārtīgi pievilcis bremzi, jo gadījumā, ja līdakai izdodas iesprukt atpakaļ kokos ar visu vizuli mutē, jārēķinās, ka visticamāk makšķernieks pazaudēs kā vienu, tā otru.

10

Tomēr ne vienmēr līdaka sēž tikai teorijā aprakstītās vietās. Tā mēdz pārvietoties un nereti ir atrodama arī pašā straumē, šūpojoties vienā ritmā ar ūdenszālēm. Tādēļ noteikti ir vērts ik pa brīdim iztaustīt arī zāļainas vietas pašā straumē. Pērn, kad plostojām pa Mēmeli, lielāko līdaku – stabili pāri pa 2kg – redzējām peldam tieši pretī mūsu kano laivas purnam caur pamatīgu zāļu paklāju pret straumi. Noķert to šādā vietā ir gandrīz neiespējami. Tomēr noteikti ir vērts meklēt zāļu “logus” un arī iemest uzreiz aiz zāļu sienas straumes vidū – līdaka mēdz izmantot šādas vietas gluži tāpat kā cilvēks aizvēju.

Vēl, meklējot zivis, jāņem vērā dažādi dabīgi un mākslīgi izveidoti šķēršļi upēs. Lielu postu mazajās upēs mēdz nodarīt bebri, veidojot aizsprostus, taču lielākais grēkotājs tomēr ir cilvēks. Mazās hidroelektro stacijas, tīkli un patvaļīgi mainītas dabīgās gultnes nereti cilvēka pašlabuma vārdā pārāk agresīvi iejaucas dabas zīmējumā, izjaucot, piemēram, zivju ceļus uz nārsta vietām.

Vietās, kur redziet ūdenī sakritušus kokus, noteikti jāizmēģina laime, jo tur bieži vien slēpjas līdaka. Vien jārēķinās, ka pastāv liela iespēja noraut vizuli. Ja uzliksiet pretzāļnieku, tad noraut būs grūtāk, taču arī līdakai būs lielākas iespējas aizmukt.
Vietās, kur redziet ūdenī sakritušus kokus, noteikti jāizmēģina laime, jo tur bieži vien slēpjas līdaka. Vien jārēķinās, ka pastāv liela iespēja noraut vizuli. Ja uzliksiet pretzāļnieku, tad noraut būs grūtāk, taču arī līdakai būs lielākas iespējas aizmukt.

Mest pa vai pret straumi? Arī upēs var mest visos virzienus. Te nedarbojas nekādas garantijas un neapgāžami likumi. Vien pieejot pie upes uzreiz iemetiet tajā vietā, no kuras jūs līdaka vislabāk var pamanīt. Un tad jau variet slēgt iekšā klasisko “vēdekli” (kad tiek secīgi izmētāts pusloks no vienas krasta malas līdz otrai). Es parasti iemetu pāris metienus gar abiem krastiem un tad skatos, vai ir vērts apmētāt arī pretējo krastu vai citas vietas upē. Ja metiet pret straumi, tad, protams, jārēķinās, ka māneklis būs jāietin krietni ātrāk. Svarīgi ir ņemt vērā upes tecējuma ātrumu. Nereti, noskatot skaistu vietu upē, es aizmetu tai pāri tā, lai ietinot auklu atpakaļ, mans vizulis tiktu novadīts tieši caur šo vietu. Vēl var iemest vizuli pa straumei un pavisam lēnām pludināt to, noturot ilgi teju uz vietas – dažkārt līdakai nepieciešams ilgs izšķiršanās brīdis pirms uzbrukuma veikšanas.

Visvienkāršāk upēs līdaku ir atrast vietās, kas nav “normālas” – līkumi, atstraumes, bedres, siekstas, lieli akmeņi, noliekušies koki, saknes krastā, bedres.
Visvienkāršāk upēs līdaku ir atrast vietās, kas nav “normālas” – līkumi, atstraumes, bedres, siekstas, lieli akmeņi, noliekušies koki, saknes krastā, bedres.

Mazas, bet svarīgas detaļas. Ja nevēlaties copi pārvērst par savu mantu meklēšanas ekspedīciju, turiet visas savas kabatas un somas nodalījumus ciet. Ja kabatu nevar aiztaisīt, nelieciet tajā neko. Ložņājot pa brikšņiem un krastiem, nākas locīties cauri kokiem, zariem, bedrēm – klusi izmest zālē savas auto atslēgas ir vieglāk par vieglu.

Ja iekarojiet upi ar brienambiksēm, obligāti parūpējaties par elementāru drošību. Pirmkārt, tā ir vidukļa josta – lai piesmelšanas gadījumā ūdens nekur tālu netiek, otrkārt, nazim jābūt pa rokai – ja nu gadās pamatīgi piesmelt brienambikses un jūtiet, ka netiksiet saviem spēkiem ārā, tad dariet visu, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotos no šīm lamatām, jaunām biksēm un inventāram sakrāsiet no jauna, pats sevi veikalā gan neatradīsiet.

Spiningojot upē no krasta, vienmēr jāpatur prātā, kā jūs zivi dabūsiet ārā. Uztvērējtīkliņu ne vienmēr gribas ņemt līdzi pārgājienā, jo tas tomēr nav diez ko ērti, bet nereti kārdinājums iemest skaistā vietā izrādās spēcīgāks par saprāta klusi kautrīgo jautājumu – un kā tu, saimniek, grasies dabūt to piecinieci ārā no ūdens? Bieži vien visa slodze tiek uzvelta savam spininga kātam. Bet to var darīt, ja ir titāna pārliecība, ka kāts izturēs jūsu noķertās zivs vingrojumus gaisā. Vai arī otrs variants – zivs ir svarīgāka par kātu un tad jau “kā būs, tā būs”. Savu otro salauzto kātu savulaik salauzu tieši dēļ “nu gan jau šito zivi izturēs”, tomēr ilgi nedusmojos, jo tāpat tiku pie sava pirmā mēra zandarta mūžā. Nu un vēlāk arī pie jauna spininga – divi zaķi ar vienu lauzienu. Un, paturpinot par lieliskām spininga salaušanas iespējām – pārvietojoties lielos džungļos, savu spiningu izjaucu atpakaļ divās daļās, jo apkārt ir ļoti daudz potenciālu atduršanās vietu, turklāt brikšņos arī pats ar visai lielu garantiju variet nosvilpt uz acīm, un spicītei, kā mēs visi zinām, jau daudz pretestības nevajag, lai liktu savam saimniekam sadzirdēt to nepatīkamo ‘knakt’.

5.Upēs, kuras vijas cauri mežam, saulriets mēdz būt krietni savādāks nekā to pierasts redzēt ezera klajumos. Šādu skatu man kādā rītā sagādāja Irbes upe.
Upēs, kuras vijas cauri mežam, saulriets mēdz būt krietni savādāks nekā to pierasts redzēt ezera klajumos. Šādu skatu man kādā rītā sagādāja Irbes upe.

Vēl upēs mēdz būt dažādi lomu pārsteigumi. Uz vidēja vai maza rotiņa, šūpiņa vai voblerīša bez līdakas un asara intereses nereti variet cerēt arī uz sapalu, meža vimbu vai pat foreli. Vismaz mana sieva par dažādību tikai priecātos. Ne asakas un lai lomiem bagāts rudens!

*Avots: upes.lv.

Raksts publicēts žurnāla COPES LIETAS oktobra numurā.