Jau šī gada sākumā zinājām, ka septembra beigās dosimies iepazīties ar Latvijas ezeru saimes lielāko pārstāvi – Lubānu. Ar makšķeri rokās pats tur pēdējo reizi biju tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad mani senči braukāja uz turieni atpūtā un mēs ar māsu arī ķērām zivis ar tēta sarūpētiem lazdu kātiem. Šoreiz jau ar krietni konkrētākiem mērķiem copes čomu lokā devāmies noskaidrot, kurai pusei tad īsti ir taisnība – ir tajā Lubānā zivis vai tomēr visas kāds “izkāsis”?

Zinot, ka atrast līdakas nepazīstamā 8 000 hektāru lielā platībā varētu būt grūtāk par divu vienādu melnu zeķu atrašanu savā atvilktnē, jau iepriekš sazinājos ar vienu no galvenajiem Lubāna dabas resursu sargiem – Daini Tuču, kurš ne tikai rūpējas par kārtību Lubāna ezera apkaimē, bet arī pats aktīvi spiningo.

1a
Dainis savus inspektora pienākumus lieliski apvieno ar spiningošanu. Attēlā redzamā zemūdene nav svērta, taču bija stabila “padsmitniece”. Pirmajā dienā viņš mums ierādīja vietas, kur šajā gada laikā uzturas līdakas.

Vēl, meklējot kādu tās puses cilvēku, kurš var par ezeru pastāstīt vairāk nekā rakstīts publiski pieejamos resursos, gandrīz visi kā viens norādīja zvejnieka Jāņa Macāna virzienā. Tam ir divi iemesli – pirmkārt, Jānis nāk no zvejnieku ģimenes jau vairākās paaudzēs un, otrkārt, līdzīgu leģendu stāstnieku jums tajā pusē un tuvāko 100km rādiusā būs grūti atrast. Un kā izrādījās, tieši pie viņa “Zvejniekos” arī bijām rezervējuši naktsmājas un pirtiņu uz divām pēdējām naktīm tajā pusē.

5a

Otrs mūsu sarunu biedrs bija Lubāna ezera zvejnieks un nepārspējams leģendu stāstnieks Jānis Macāns – zvejnieks vairākās paaudzēs.

Tā nu trešdienas vakarā, nokomplektējušies ar laivu motoriem, spiningiem un Daiņa ieteiktajām pretzāļu gumijām, devāmies uz trīs pilnu dienu copi Lubānā.

PAR EZERU

Mazliet vēstures. Lubāns veidojies  pirms aptuveni 10 000 gadu pēcledus laikmetā. Lubāna apkārtne, kā stāsta J.Macāns, kurš bērnībā esot bijis teicamnieks tikai divos priekšmetos – vēsturē un fizkultūrā, ir pirmā Latvijas galvaspilsēta. Viņa vārdus apstiprina arī veiktie arheoloģiskie izrakumi, kuros konstatēts, ka tieši te pirms aptuveni 10 000 gadu uz dzīvi iekārtojušies pirmie cilvēki tagadējā Latvijas teritorijā. Ezera platība dažādos laikos ir mainījusies visai dramatiski. Savulaik tas pat tika dēvēts par Varsku jūru, un te bijuši sastopami pat vikingu kuģi. Lielākā platība, kādu ezers piedzīvojis, ir 600-700 kvadrātkilometri jeb 60-70 000 hektāru, garumam sasniedzot 49km. Starp citu, līdzīgi apmēri ezeram bija arī pagājušā gadsimta sākumā pavasara plūdos. Turpretī septiņdesmitajos gados, kad ezera līmenis tika dramatiski samazināts, Lubāns uz laiku pat zaudēja savas Latvijas lielākā ezera pozīcijas, piekāpjoties savam 5 700 hektāru lielajam kaimiņam – Rāznas ezeram. Lielu daļu atbildības par līmeņu staigāšanu jāuzņemas pašai dabai, taču arī cilvēki tam savu roku nav kautrējušies pielikt visai regulāri, meklējot kompromisus starp dabas untumiem un ezera bagātību izmantošanu. Jau kopš 19. gadsimta ir bijuši centieni ierobežot draudīgās ūdens līmeņa svārstības, tomēr līdz galam tas nav izdevies, jo daba allaž cenšas īstenot arī savus neizdibināmos plānus, īpaši nerēķinoties ar vienas divkājaino sugas futūristiskajiem skricelējumiem uz papīra.

Mazliet tagadnes. Šobrīd ezeru no plūdiem pasargā dambis un ap ezeru izveidotā kanālu sistēma, bet ūdens līmeni palīdz regulēt slūžas Meirānu kanālā un Aiviekstes upē. D.Tučs gan piebilst, ka ūdens līmeņa kontrolēšanā tā regulētājiem vēl noteikti ir iespējas pielikt meistarībā, lai vēl labāk palīdzētu ezeram atjaunot savus resursus. Ja plūdu problēma šķietami ir vairāk vai mazāk kontrolējama, tad par lielāko šodienas bažu tiek uzskatīta ezera aizaugšana, ko ietekmē dabīgās caurteces ierobežošana. Tā rezultātā ezers nespēj atbrīvoties no sapuvušajām zālēm un tās krājas ezera dzelmē.

Šovasar tika rekonstruēts ap Lubānu izraktais dienvidaustrumu dambis, tādēļ ūdens līmenis nolaists ļoti zemu. Vietējie iedzīvotāji, kuru ikdiena lielā mērā ir atkarīga no ezera un tuvās apkārtnes dabas resursiem, cer, ka lietus ūdeņi pagūs ezera līmeni pacelt augšā, lai ziemā neizslāptu zivis. Ezers ir ļoti svarīga vieta arī putnu migrācijai, tādēļ regulāri nākas meklēt kompromisus un sadzīvot gan putnu mīļiem, gan zivju cienītājiem, gan vietējiem iedzīvotājiem un skaistās ainavas baudītājiem, nepazaudējot savos dialogos arī pašu dabu ar tās kaprīzēm.

Pie Lubāna atrodams vienīgais zvejniekciems Latvijā, kas neatrodas pie jūras – Īdeņa. Pēc Jāņa Macāna vārdiem – vieta, kur padomju vara ienāca vien septiņdesmitajos gados, kad tika izbūvēti arī pirmie ceļi. Līdz tam – “kā milicis pa vienu galu ienāca, tā te arī palika”. Šobrīd ezerā saimnieko 30 komerczvejnieki un 15 pašpatēriņa zvejnieki, kuru rīcībā ir pa vienam murdam, savukārt copei piemērotā rudens brīvdienā, kad uznāk pirmie aukstumi un sakustās arī lielās līdakas, laivu skaits ezerā var pārsniegt arī ciparu 50. D.Tučs uzskata, ka zvejnieku un makšķernieku skaits ir optimāls, ņemot vērā zivju resursus, kas pēdējos gados esot stabili – pietiek gan zvejniekiem, gan makšķerniekiem, gan putniem un vēl paliek pāri – ezers sevi ļoti labi spēj atražot.

SONY DSC
D.Tučs mūsu izbrauciena laikā arī parādīja, kādam jāizskatās licencētam tīklam. Pēdējos gados ar maliķiem nākoties saskarties reti, jo ezera uzraudzībā iesaistās arī vietējie zvejnieki un iedzīvotāji, kuriem ir svarīgi noturēt Lubāna bāgātos resursus.

Mazliet statistikas. Lubāns atrodas uz Rēzeknes un Madonas novadu robežas. Ezera spoguļa platība šobrīd ir 80,07 kvadrātkilometri. Tā garums sasniedz 14 km, platums 8km, Vidējais dziļums – 1,6m, dziļākā vieta – 2,5m, krasta līnijas garums – 42,4km. Lubāna vienīgās salas – Akmeņsalas – platība ir 140 hektāri. Tam ir divas ietekas – Rēzekne un Malta (pirms apvadkanālu izveides ieteku skaits bija 12) un viena izteka – Aiviekste. Ezerā mīt ļoti daudz zivju sugas – līdakas, asari, zandarti, karpas, zuši, līņi, karūsas un citas. Runājot par lielākajiem lomiem, Dainis stāsta gadījumu, kad kāds vietējais makšķernieks noķēris līdaku, kurai līdzpaņemtie svari ar 15kg atzīmi bijuši krietni par mazu. Tas līdaku piesējis pie laivas un vedis krastā nosvērt. Taču tā striķi pārplēsusi un pazudusi ezera plašumos uz neatgriešanos. Pēc paša ķērāja vārdiem – krietni pāri pa 20kg. Jau oficiālāk un precīzāk lielo līdaku rekordu no savas pieredzes iezīmēja Jānis, kura tēvam reiz tīklā bijusi 24kg plēsoņa. Atgādināšu, ka oficiālais Latvijā reģistrētais līdakas rekords ir fiksēts 1989. gadā Ungura ezerā – 19.56kg. Un, runājot par vietējiem rekordiem, Jānim pie savas mājas ir paliels dīķis, un arī tur esot dzīvs monstrs – 12kg līdaka, turklāt akla. Tādēļ viņš nevienam vīriešu kārtas pārstāvim neiesaka plikam mesties dīķī pēc pirts, jo esot bijis gadījums, kad neredzīgā bet jutīgā milzene… Nu jūs saprotiet – runa ir par vīrieša lepnuma līdzību ar ēsmas zivtiņu. Vismaz tā pēc Īdeņas stāstnieka vārdiem līdakai paziņo tās “trešā maņa” jeb sānu līnija. Teju katrs, kurš šādu leģendu pirtī dzirdējis, arī neticot tai, tomēr pārāk dziļi vai pārāk tuvu niedrēm pliks nepeldēs un lieki nešvitināsies.

Kā ar maluzvejniecību? Kā jau katra zivīga vieta, arī Lubāns visos laikos ir piesaistījis ne tikai godprātīgos makšķerniekus. Taču pēdējos gados situācija pēc D.Tuča stāstītā ir visai laba, jo Latvijas lielākā ezera labumus sargā ne tikai Dainis ar kolēģi, bet arī paši vietējie iedzīvotāji un zvejnieki. Lai arī sākotnēji ne visi zivju tīkotāji skrupulozi ievērojuši likuma burtu, šobrīd visi vietējie labi apzinoties, ka ezers ir galvenais iztikas nodrošinātājs tuvas un tālas apkārtnes iedzīvotājiem – līdz ko pazudīs kontrole pār tā resursiem, tā panīks arī dzīve pie Lubāna. Šī gadsimta sākumā, kad Dainis uzsāka savas inspektora gaitas šajā pusē, nācies krietni pacīnīties ar nelegālās rūpalas piekritējiem, taču kopīgiem spēkiem izdevies situāciju ezerā vērst uz labo pusi, līdz ar to sastapties ar nelegālo tīklu vai murdu licējiem nākoties jau salīdzinoši reti, un tie parasti izrādās tālāki iebraucēji. Tam piekrīt arī J.Macāns, kurš joko, ka inspektori pat lūdzot, lai Jānis ieliek kādu murdu – savādāk neesot, ko meklēt un ko sodīt. Pilnībā no maluzvejniecības gan izvairīties tik milzīgā teritorijā ir teju neiespējami, jo zivis te bija, ir un būs – ezera ekosistēma ir pietiekami stipra un bagāta, lai pie esošās makšķernieku un zvejnieku slodzes pati veiksmīgi regulētu zivju populāciju. Vienīgā zivju suga, kas pēdējos gados ezerā ir mākslīgi pavairota, ir zandarti.

Zvejnieka skats uz ezeru. Kad svētdienas rītā satieku Jāni, kopā apskatām viņa rīta lomu. Jāsaka, ka spiningotājiem bieži vien ir visai saasināta attieksme pret tīkliem, jo tajos zivju skaits un izmērs mēdz būt krietni bagātāks, ja salīdzina ar bada pātagas iespēto. Tomēr, ja uz svariem saliktu mūsu pēdējo dienu copē iespēto un Jāņa sestdienas rīta lomu, kas tiks vests uz tirgu, tad nekur tālu mēs neiepalikām.

SONY DSC
Ar Īdeņas zvejnieku J.Macānu nosveram viņa svētdienas lielāko zivi – 3kg līdaku. Kopā ar citām daiļāvām tā mēros ceļu uz vietējo tirgu, kur lielā cieņā ir gan svaigas, gan kūpinātas delikateses.

Kārtīgs Lubāna zvejnieks savu tīklu pārbauda vienu vai divas reizes dienā, lai noķertā zivs nenobeigtos – gan uz tirgu var aizvest svaigāku, gan mazākās palaist atpakaļ ezerā pēc tēviem un vectēviem. Lomi visbiežāk tiek vesti uz tuvējo tirgu vai nu svaigā veidā vai kūpināti. Arī Jānis atzīst, ka Lubānā ar zivju resursiem viss ir kārtībā – zivis te ir ļoti daudz. Un ja to saka zvejnieks ar vairāku gadu desmitu stāžu, tad tam es ticu vairāk nekā spiningotājam, kas pēc vienas tukšas copes dienas paziņo, ka ezers esot izkāsts. Zivju skaitu un daudzveidību Lubānā izdevies saglabāt, pamatā pateicoties arī vietējo iedzīvotāju neiecietīgajai attieksmei pret maluzvejniecību. Lai gan Jānis atzīst, ka šāda domāšana nebūt nav bijusi kopš seniem laikiem un arī paši zvejnieki nav bijuši bez grēka. Lai sargātu zivju resursus, neesot jāizdomā jauni likumi, bet gan kārtīgi un sirsnīgi jāaprunājas ar pašiem zvejniekiem un iedzīvotājiem. Galu galā runa nav tikai par zivju resursiem, bet arī par to, ka zvejniekam likuma pārkāpums nozīmē licences konfiscēšanu, bet tas ir tas pats, kas taksistam atņemt autovadītāja apliecību. Un prieks, ka Lubānā iedzīvotāju un likuma burta uzraugu sarunas ir devušas parauga vērtu rezultātu.

KĀ MUMS GĀJA COPĒ

SONY DSC
Pirmās dienas lielākā līdaka, kas mums sagādāja pilnu laivu ar adrenalīnu, ietinoties kokā un pēdējā brīdī pārplēšot arī auklu. Un tomēr ar Raivja meistarības palīdzību to dabūjām laivā.

Ezers mūs sagaidīja ar ļoti zemu ūdens līmeni. Pirmās dienas rītā īsi pēc septiņiem satikos ar Daini un pāris stundas pavadījām kopīgā copē. Tas pamatīgi atviegloja zivju meklēšanu. Pabraukājām pa puduru un niedru līkločiem, kur līdakas varam meklēt teju vienmēr šādos laikapstākļos, papļāpājām un ap pusdienlaiku, kad noķerto zivju skaita ziņā biju viesmīlīgi palaists garām ar 4:3, pārkāpu atpakaļ savā laivā pie Raivja un Ginta. Arī tiem bija diezgan daudz copes, taču ar realizāciju nebija veicies. Pēc Daiņa ieteikuma nekur tālu no krasta savos meklējumos nebraucām un turējāmies pa gabalu no duļķainajām vietām. Diena mums sagādāja ne pārāk labu pārsteigumu līdaku copei seklumos – sauli un bezvēju. Visus savus rudens manteļus dabūjām nomest nost un copi turpināt visai amizantā izskatā. No malas savā plānajā termoveļā droši vien izskatījāmies kā pa taisno no mēģinājuma laivā ielēkuši baletdejotāji. Bet ko tik labas copes vārdā neizdarīsi.

SONY DSC
Bračka, pirmās divas dienas iesildījies ar pieticīgiem lomiem, izšāva sacensībās ar 5 mēra līdakām. Panākumu atslēga – atrast zivi, izprovocēt, savākt nervus, īstajā laikā piecirst un ātri vilkt zivi ārā – neļaut ieskriet zālēs.

Vairākas stundas pagāja visai klusos līdaku meklējumos un mānekļu eksperimentos. Vakarpusē tomēr ezers mūsu pūliņus novērtēja un dāvāja katram pa mēram. Visdramatiskāk gāja man ar savu pāri pa divi kilo līdaku, kas, sagrābusi klasisko balto Relax Kopyto gumiju, pa taisno diedza tuvākajā slēpnī, kur aptinās ap koku un labu brīdi, kamēr mēs pieairējām klāt, mierīgi ganījās kā īsā ķēdē piesieta govs. Kā piebraucām klāt, tā līdaka kļuva agresīvāka un nolauza koku. Mirklī, kad manis vai līdakas spēka dēļ izstiepās un atsvabinājās stīgas stiprinājums, man rokās pazuda pretestība, un sapratu, ka zaļo skaistuli esmu pazaudējis, tomēr pēc sekundes gara dziļas vilšanās brīža Raivis (un tagad iedomājieties to palēninājumā) ar triumfālu uztvērējtīkliņa pacelšanu un pēdējā brīdī notvertā loma atrādīšanu atgrieza mani uz sajūsmas sauciena nots – vakariņas bijām nopelnījuši! Mirkli pirms tam Raivis līdzīgā manierē ar pēdējo aklo smēlienu bija izglābis arī mana brāļa Ginta līdaku, kas pie laivas paguva atsvabināties no āķa.

Jāatzīst, ka pirms rezultatīvās vakara copes ezeram tika paprāvs ziedojums – Gints pie ūdens dieviem nejauši bija aizsūtījis savu jauno un smalko tālruni. Tā kā neatšifrējām, kurā brīdī tas notika, tad uztvērām to kā nesavtīgu upuri savtīgam mērķim tikt pie lielākām līdakām. Atlika tikai cerēt, ka ezers to novērtēs ne zemāk par mums.

10
Raivis pirmajā vakarā divreiz parādīja, kādēļ ir jāmāk apieties ar uztvērējtīkliņu. Viņš pēdējā brīdī izķēra divas līdakas, kas mums ļāva nepalikt bez vakariņām.

Otrā copes diena, kad nolēmām mazliet paeksperimentēt ar vietām, neko daudz mums no savām bagātībām neatrādīja. Pie dažām zivīm gan tikām, bet pietuvoties pirmās dienas kontaktu skaitam ar līdakām nespējām. It kā tās pašas vietas, bet tikām vīzdegunīgi ignorēti no zivju puses. Tas lika pārdomāt taktiku un vietu izvēli pirms pēdējās copes dienas. Kad vakarā izsalkuši jau ap tumsu atgriezāmies no ezera, Jāņa sieva Anna mūs sagaidīja ar garšīgāko žāvēto karpu pasaulē. Mazliet aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – arī nākamajā vakarā mūsu lutināšana ar lauku labumiem turpinājās – tika pasniegta brieža gaļas mērce, kuru izbaudījām kopā ar Jāņa sarūpētu pašbrūvētu lauku alu un stāstiem par un ap ezeru. Sagaidījām arī pārējos copes biedrus un pārspriedām plānus, ko un kā darīt rīt, kad aizvadīsim savus tradicionālos čomu rudens mačus. Tur vairs eksperimentiem nebūs daudz vietas un laika – jāturas pie iepazītajiem puduriem un mānekļiem.

SONY DSC
Bonusā pie copes – skaisti rīti un tādi paši vakari.

Sestdienas rītā ezerā bijām jau līdz ar gaismu un devāmies uz vietām, kur iepriekšējās dienas līdakas bija atrādījušās. Jau pirmajā cēlienā vietā, kur ir sašaurinājums starp diviem palieliem puduriem, uz mana brāļa vilkto gumiju atsaucās paprāva tās vietas caurceļotāju uzraudzītāja. Tomēr uz pretzāļu āķiem ar “ūsām” neuzsēdās. Uzreiz laivā apsēdāmies un klusi un mērķtiecīgi sākām to vilināt uz pārliecinošāku uzbrukumu, jo tās uzvedībā liecināja par agresivitāti, nevis vienkārši ziņkāri. Otrais metiens – atkal mutulis ar skaistu muguras atrādīšanu, vēl viens metiens – cope, metiens atkal mutulis – reizes četras tā atsaucās uz mūsu mānekļiem, līdz beidzot metrus 13-15 no laivas līdaka nolēma, ka pamatīgāk jāiegrābjas manā baltajā gumijā. 2,25kg un 72cm! Lielisks sākums, taču turpmākās pāris stundas iestājās klusums. Lai arī apstākļi bija gandrīz ideāli – apmācies ar nelielu lietu, līdakas uz uzbrukumu nebija pierunājamas. Brīdī kad maču diena tuvojas savam ekvatoram, nolemjam riskēt un doties dziļi niedrēs pa kanālu – vietu, kur cauri bijām braukuši ar vietējo taku pārzinātāju Daini. Riskēt, jo, pirmkārt, neesmu nekāds labais vietu un ceļu iegaumētājs, bet džungļi Lubāna krastu daļā ir pamatīgi – varam arī iemaldīties līdzīgā bet citā vietā. Otrkārt, kad tur pirmajā dienā braucām cauri, zivju atsaucība bija, taču par līdaku ganībām tās nosaukt nebija pamata – varējām vienkārši pazaudēt 2-3 stundas no copes. Tomēr Lubāna ūdeņi mums izrādījās labvēlīgi – tas bija labākais un izšķirošais tās dienas lēmums.

11
Ceļš uz Eldorado…

Nokļuvām klajumos, kur līdakas uzraudzīja teju katru stūri, katru līcīti, katru puduri. Turklāt nereti komūnās pa 3-4. Ja pārcilā savu nelielo copmaņa pieredzi, tad tādā līdaku blīvumā nonācu pirmo reizi. Brīžos, kad tām bija noskaņojums uzbaroties, līdakas vairākas reizes pēc kārtas ķēra mānekļus, neskaitāmas copes un muguru viļņi, nododot zaļo plēsēju atrašanās vietu pat brīžos, kad viņas piepeldēja tikai apskatīties, kas te bez atļaujas klaiņo pa viņu rajonu. Viena no labākajām epizodēm bija dienas otrajā pusē, kad atradām kādu vientuļnieci lēpju niedru ielokā un ar atkārtotiem metieniem vilinājām uz āķiem. Vienā iemetienā teju paralēli ar 2m attālumu velkam abi savus mānekļus, un līdaka ar skaistu iznācienu uzbrūk vienam, nošauj garām un momentā ar tādu pašu niknumu uzbrūk arī otram. Šoreiz gan tā izrādījās vai nu viltīgāka par mums, vai arī paši nemācējām piedāvāt gumijas zivi vajadzīgajā ātrumā. Nekas, gan jau vēl kādreiz satiksimies.

12
Līdakas pamatā sēdēja zālēs. Arī pēc uzķeršanās tās taisnā virzienā stūrēja džungļu virzienā, un tad tas kļuva par pārbaudījumu inventāra un copmaņa nervu sistēmas izturībai.

Dienas beigās brālis bija ticis kopā pie 5 mēriem, kas gāja ieskaitē, es pie 3. Pāri pa rīta pievarētajiem 72cm gan netikām. Viņa zelta atslēga bija oranža Relax Kopyto, mana bronzas atslēga – oranža Mr.Greedy gumija ar ofseta āķi. Interesanti, ka bija divi izteikti periodi, kad zivis aktivizējās. Ap pusdienlaiku tā bija aptuveni stunda pusotra, bet pēcpusdienā aptuveni pusstunda. Šajos laika sprīžos līdakas ņēma visai pārliecinoši un agresīvi. Pārējā laikā vai nu izvairījās, vai nu tikai uzsita, vai vispār nereaģēja. Interesanti būtu tādā vietā pavadīt pilnu dienu no rītausmas līdz saulrietam.

2
Tā kā Lubānā viesojos pirmo reizi, tad ar eksperimentiem pārāk neaizrāvāmies – lielāko uzsvaru likām uz Relax Kopyto ar pretzāļu stieplēm. Krāsojumi bija dažādi, strādāja visi.

Izšķiroša loma, spiningojot seklās vietās ar pretzāļu gumijām, ir savākt savu nervu sistēmu – bija vairākas epizodes, kad iespaidīgiem plunkšķiem sekoja tikpat iespaidīgs piecirtiens, taču rezultātā sanāca izraut gumiju līdakai ārā no mutes. Šādās reizēs, kad copi redzi arī vizuāli, svarīgi ir pacietīgi gaidīt sitienu rokās, nevis reaģēt uz mutuli vai šļakstu – jāsajūt pārliecinošs signāls savā spininga kātā un tikai tad kārtīgi jāpiecērt. Citas svarīgas detaļas – noregulēt diezgan stingri spoles bremzi, izvēlēties izturīgu auklu un ne pārāk mīkstu kātu, lai neļautu līdakām skriet zālēs – uzreiz pēc uzsēšanās uz āķa tā visai ātri jācenšas dabūt līdz laivai. Ja nu tās ierāva džungļos, tad laivas pārinieks ķērās pie airiem – ja Muhameds nenāk pie kalna, tad kalns peld pie Muhameda. Ja par sportiskajiem rezultātiem, tad otrās dienas puses līdaku sapulces vietas uziešana ļāva mums abiem uzlēkt uz goda pjedestāla pirmā un trešā pakāpiena, pa vidu iespiežot pavasara posma, kas notika Liepājas ezerā, veiksminieku Andi. Lielās mammas un vecmammas šoreiz mums vēl neatrādījās. Lai gan vienu pamatīgu atvērtu žokli Raivis virs ūdens redzēja gan – šoreiz prāvā līdaka nošāva garām un otrreiz māneklim neuzbruka.

9
Vienas dienas laikā sabojāto gumiju kopbilde. Lai arī lielākā daļa neatgriezeniski cietusi no līdakas zobiem, arī pašam nākas tās sabojāt, jo seklās un zāļainās vietās bieži vien gadās aizķert mānekli aiz zālēm un citiem šķēršļiem.

SECINĀJUMI

Pēc trīs pavadītām dienām man bija pilnīgi skaidrs, ka ezeru iekļaušu savā spiningošanas sezonas obligāto vietu kartē. Tajā ir viss, kas mani pievelk pie copes – skaista daba, smukas līdakas, vientuļas vietas, puduri un plašumi, seklumi un dziļākas vietas un vēl – lieliski cilvēki! Paldies Jānim un Annai Macāniem par naktsmājām, gardajām vakariņām un neatkārtojamām Lubāna leģendām, paldies Dainim Tučam par līdaku taku izrādīšanu, maluzvejnieku apkarošanas stāstiem un laivu sarūpēšanu, paldies Lubāna mitrāja info centram un tā meitenēm par laipno uzņemšanu, paldies viesu nama “Bāka” vīriem par laivu izvietošanu un lielākais paldies arī pašam ezeram par skaistu trīs dienu copi. Diezgan droši, ka te vēl atgriezīšos uz pāris dienām arī šajā rudenī, ja vien izdosies savā darba-ģimenes-hobiju kalendārā atrast divas brīvdienas pirms ledus pārklās ezera plašumus, jo azartiskiem līdaku medniekiem Lubāns nešaubīgi ir viens no interesantākajiem un zivīm bagātākajiem ezeriem Latvijā. Uz atgriešanos!

SONY DSC

Materiāls publicēts žurnāla “Copes Lietas” 2015. gada oktobra numurā. Rakstu par mūsu otro viesošanos Lubānā var lasīt te.