No marta līdz pat aprīļa beigām ir līdaku paturēšanas liegums – laiks, kad spiningotāji un citi šīs plēsoņas tīkotāji ļauj zivij nodoties pavasara priekiem un kritiski svarīgam procesam. “Ja nosargāsim nārstu, tad ar zivju resursiem mums viss būs kārtībā.” Šādu frāzi būs dzirdējis katrs, kam izdevies uz ilgāku sarunu sastapt zivju inspektoru. Un šādai frāzei, protams, ir pamats, jo māte daba bez cilvēka iejaukšanās pati ļoti labi tiek galā ar savas sistēmas uzturēšanu kārtībā. Un līdaka, kā zināms, ir viens no svarīgākajiem šīs sistēmas ķēdes posmiem.

6Manuprāt, saprātīgā dabas resursu izmantošanā un saglabāšanā centrālais elements ir cieņa. Man spiningošana ir hobijs, bet līdaka – cieņpilns pretinieks, kura izzināšana ir ne mazāk aizraujoša par tās ķeršanu. Uz līdaku tas attiecas it īpaši, jo tās lielākais pastāvēšanas drauds ir tieši cilvēks un tieši nārsta laikā. Citu dabīgo ienaidnieku tai gandrīz nav. Ir, protams, gadījumi, kad to populāciju var ietekmēt plēsīgi putni, kā arī nārsta laikā seklās vietās tās var kļūt par vieglu medījumu mežu dzīvniekiem, taču šos postījumus visbiežāk daba pati veiksmīgi kompensē ar nākamā gada nārstu. Tomēr, lai cik vienkārši tas izklausītos, līdaku vairošanās paradumi un to ietekmējošie faktori ir ļoti daudz.

Šajā rakstā apkopoju svarīgākos un interesantākos faktus no vairākiem zinātniskiem pētījumiem par līdaku vairošanās ieražām – kādā vecumā tās sāk nārstot, cik pēcnācējus rada, vai trofejlīdakas nārsto, cik līdakbērni izdzīvo un citus. Pētījumi veikti dažādos laikos un lielākoties ārpus Latvijas, tomēr tās dzīvošanas apstākļi un paradumi visā pasaulē ir visai līdzīgi.

Kad līdaka nobriest pēcnācējiem? Līdaku mātītes nārstam parasti nobriest aptuveni 3-4 gadu vecumā, lai gan ir fiksēti arī 2 gadus veci eksemplāri, kas nobrieduši nārstam. To izmērs uz pirmo nārstu sasniedz aptuveni 30-40cm. Jāpiebilst, ka galvenais rādītājs nav ne gadi, ne vecums, bet gan fizioloģiskais briedums, jo šo “ūdens vilku” augšanas ātrums var būt atšķirīgs – tas atkarīgs gan no ūdenstilpes īpašībām, gan laikapstākļiem, gan barības bāzes, un citiem faktoriem. Kas attiecas uz līdaku vīrišķā dzimuma pārstāvjiem, tad viņi savu vairošanās misijas funkciju spēj veikt jau nedaudz agrākā vecumā – parasti divos gados. Savas dzīves laikā līdaka nārsto gandrīz katru gadu. Tomēr pa retam šis cikls var tikt izlaists. Iemesls tam var būt nārstošanai nepiemēroti apstākļi. Tādā gadījumā ikri rezorbējas, jeb vienkārši izsakoties – uzsūcas. Pētījumi rāda, ka vecākām līdakām nārsta periodu pārtraukums var būt pat 4-5 gadi.

3jerkbait.ru2
Šādu skatu jūs redzēsiet tikai nārsta laikā. Turklāt lielākā vienmēr būs mātīte. Pārošanās periodā katru ikriem pilno lēdiju pavada vairāki mazāka auguma tēviņi. Foto: jerkbait.ru

Kad, cik ilgi un cik tālu līdaka peld uz nārsta vietu? Uz nārsta vietām līdakas dodas visai savlaicīgi. Tēviņi nārsta vietā parasti ierodas pirmie, bet primadonnas ar ikru pilniem vēderiem atpeld vēlāk – kā jau lielām un svarīgāk aktrisēm piedien, tās liek džentelmeņiem uz sevi mazliet pagaidīt. Novērojumi liecina, ka savu ceļojumu uz pēcnācēju radīšanas vietu līdakas var uzsākt gan februāra vidū, ja laikapstākļi signalizē par agru pavasari, gan arī vēlu martā vai aprīļa sākumā. Līdakai, kas uz ezeru vai upi nārstot ierodas no jūras, pēcnācēju radīšanas laiks ir nedaudz vēlāk. Mūsu platuma grādos līdakas visbiežāk nārsto aprīlī, taču arī jūnijā un jūlijā ir fiksētas līdaku mātītes ar nobriedušiem ikriem.

Ceļš uz pēcnācēju radīšanas vietu var ilgt no pāris dienām līdz dažām nedēļām. Arī veiktā distance var ļoti būtiski atšķirties. Piemēram, kādā pētījumā, kas veikts Misūri štatā ASV, konstatēts pat 322 kilometru tāls ceļojums, taču ir līdakas, kurām paveicies dzīvot nepilna kilometra attālumā no savas nārsta vietas.

1
Līdakas nārsto seklās un mierīgās vietās. Nereti tie ir pārplūduši grāvji, mežu ieplakas un pļavas. Ja nārsta laikā ūdens līmenis ir augsts, bet pēc nārsta tas strauji krītas, tad daļa līdaku var nepagūt atgriezties savā dzimtajā upē, strautā vai ezerā. Arī pēcnācēju izredzes izaugt par pilntiesīgu plēsoņu tad sarūk teju līdz nullei.

Nārstam piemēroti apstākļi un vietas. Līdakas nārstam labvēlīga ūdens temperatūra ir aptuveni 8-12 grādi pēc Celsija. Pie 13 grādiem gandrīz visas līdakas jau ir savu svarīgo darbu paveikušas. Latvijā tās nārsto pavasarī pēc ledus iziešanas, kad ūdens ir sasilis līdz aptuveni 6-14 grādiem.

Nārsta vietai gluži kā laulības gultai ir jāatbilst zināmām prasībām. Pirmkārt, ūdenim ir jābūt seklam vai ļoti seklam (10-60cm), otrkārt, tur nedrīkst būt straume, ūdenim jābūt mierīgam, treškārt, tur nedrīkst būt tīra grunts, ir jābūt pietiekamai augu valsts pārstāvniecībai, lai ikriem būtu, kur “pieķerties” un arī lai tur būtu pietiekami laba barības bāze mazuļiem. Ceturtkārt, vēlams ir arī vēja aizsegs – der gan pārplūdušas pļavas un grāvji, gan mierīgi ezeru līcīši, gan upes grīvas, gan applūduši strautu krasti un citas līdzīgas vietas. No lielākām upēm zivis mēdz doties mazāku ieteku vai atteku virzienā, kur straume ir mazāka un var atrast kādu applūdušu, mierīgu vietu, kur iekārtot savu bērnu dārzu, lai līdaku mazuļi visu vasaru varētu iespējami labākos apstākļos uzsākt savas dzīves gaitas.

5jerkbait.ru

Ir novērots, ka pēkšņos nelabvēlīgos apstākļos līdaka var pārtraukt uzsākto nārstošanu. Tas var būt spēcīgs vējš, lietus, strauja temperatūras pazemināšanās, ūdens līmeņa svārstības. Ilgstoša pārtraukuma rezultātā ikri līdakas vēderā var rezorbēties. Tad cerības uz pilnvērtīgu nārstu jāatliek uz nākamo pavasari.

Video: līdakas nārsta process.

Kāds ir nārstošanas process? Nārsta vietā mātīti parasti sagaida vairāki tēviņi, kuri priekšroku dod par sevi izmēros brangākām lēdijām. Nārstošanas vietā līdakas parasti pavada no 10-30 dienām. Lai arī tās nārsta vietu uzreiz pēc ikru izlaišanas nepamet, tas nenozīmē, ka tās savus lolojumus sargā. Tie no pirmajiem dzīves mirkļiem tiek radināti pie skarbās plēsoņu izdzīvošanas ikdienas – “vai nu tu vai tevi”.

Pats nārsta process līdakai mēdz būt visai sāpīgs un traumējošs, jo tā berzējas gar akmeņiem un grunti, lai no vēdera izspiestu laukā piebriedušos ikrus. Process parasti notiek pa dienu vairākos īsos 3-10 sekunžu garos laika sprīžos, katrā no tiem dažādās vietās izlaižot savvaļā aptuveni 5-60 ikrus. Turpat gar mātītes sāniem drūzmējas arī tēviņi, padarot savu darbu, bez kura ikru attīstība nebūtu iespējama. Ikri pielīp pie ūdens augiem un grunts, pāris nedēļas tiem ir inkubācijas process.

4larsmatthiessen
Nārsts līdakai ir visai sāpīgs un traumējošs pasākums, kas var atstāt arī nāvējošas rētas. Tomēr līdakas spēja atgūties pēc traumām un sīkstais raksturs tai ļauj jau īsi pēc nārsta uzsākt kārtīgu uzēšanās kūri un atgūt spēkus. Un tā katru gadu. Foto: Lars Matthiessen.

Pēc nārsta līdaku mātīte bieži vien ir traumēta un uz spēku izsīkšanas robežas. Tādēļ tai ir nepieciešams laiks, lai atgūtos un atsāktu barošanos. Tēviņiem gan nekāda lielā depresija vai milzīgs spēku izsīkums pēc procesa neiestājas. Tēvi, kas bijuši klāt savu bērnu dzemdībās, šo dabas paredzēto attiecību modeli un šķietamo dzimumu netaisnību ļoti labi sapratīs. Lai dāmas neapbižotos – līdaku tēviņi toties aug lēnāk, ir mazāki par vienaudzēm un dzīvo īsāku mūžu.

Cik daudz līdaku mazuļi izdzīvo? Ikru skaits līdakas vēderā ir atkarīgs no tās izmēriem – jo lielāka, jo vairāk. Līdakas izmērs šinī rādītājā ir svarīgāks par vecumu. Kā zināms, līdaka uz vecumu aug lēnāk, tādēļ jaunākai zivij ar līdzīgiem izmēru gabarītiem ikru skaits vienādos apstākļos būs līdzīgs kā vecākajai sugas māsai.

Kādā pētījumā, kas veikts Britu salās, tiek minēts, ka ikru skaits vienāda izmēra līdakām dažādos apstākļos var atšķirties pat visai būtiski un to skaits var būt no 10 līdz 24 ikriem uz 1g līdakas svara, taču citā pētījumā maksimālais skaitlis ir pat 39. Tātad 1 kilogramu smagai plēsoņai ideālos apstākļos vēderā var būt teju 40 000 ikru. 1961. gadā veiktajā pētījumā Burtnieku ezerā 37,5-52cm (480g līdz 1,4kg.) izmēra līdaku vēderos saskaitīja 4-15,8 tūkstošus ikru. Citā pētījumā, kas veikts tālajā 1944. gadā ārpus LV robežām, tika apskatītas 30 līdakas, kuru izmērs bija 40-89cm. Vidējais ikru skaits uz vienu līdaku bija 32 000. Tas, protams, negarantē tāda daudzuma pēcnācējus, jo liela daļa no ikriem un arī mazuļiem savās pirmajās dienās kļūst par barību citiem zemūdens iemītniekiem, ūdens putniem un zīdītājiem vai arī vienkārši neizdzīvo nepietiekamo pārtikas resursu dēļ.

2
Tāda izskatās līdaka pavisam agrīnā attīstības stadijā. Tomēr, neskatoties uz savu niecīgo izmēru, jau pāris centimetru gari eksemplāri savā ikdienas maltītē nesmādē citas zivis, tostarp vājākās sugas māsas.

Interesanti, ka ikru skaitu var ietekmēt arī līdaku apdzīvotības blīvums ūdenstilpē. Vindermeres ezerā Anglijā tika novērtos, ka pārapdzīvotības izraisīta stresa rezultātā ikru skaits nākamajā nārsta laikā līdakām samazinājās.

Dabīgos apstākļos par kārtīgu līdaku no kopējā ikru skaita parasti izaug ne vairāk par 1%. Pieņemsim, ka nelielai līdakai vēderā bijuši ap 4000 ikru. No šāda daudzuma patstāvīgu dzīvi uzsākt spēj mazāk nekā 40 zivis. Kanādā, Kvebekā veiktā pētījumā tika novērots, ka aptuveni 70% no ikriem ir lemts kļūt jau par to, ko varētu saukt par pavisam sīku zivi (neiegrimsim smalkos zinātniskos terminos), tomēr arī šinī stadijā ir milzīgs mirstības procents un par pilntiesīgām līdakām kļuva vien aptuveni 0,37%. Lielākas izredzes ir, ja līdaka pirmās savas dzīves nedēļas pavada mākslīgos apstākļos ar cilvēka gādību. Tad izdzīvošanas procents var tikt palielināts līdz pat 10. Vēl līdakas izdzīvošanu un augšanu labvēlīgi ietekmē apstāklis, ja nārsta vietā ir salīdzinoši augsts un stabils ūdens līmenis. Tas ļauj mazuļiem attīstīties ātrāk un labāk.

Video: līdakas mākslīgais nārsts, attīstība no ikra līdz plēsoņai.

Tomēr viegli šai mazajai plēsoņai savās pirmajās dzīves nedēļās un mēnešos neklājas – jo mazāka tā ir, jo vairāk tai dabīgo ienaidnieku, kas to labprāt uzkož, ieskaitot pašu līdaku. Nereti tā par kanibālu kļūst jau ļoti agrā attīstības stadijā, jo, pateicoties labākai pārtikas bāzei (dzīves pirmajā posmā līdaka ir veģetāriete), paspējusi pāraugt savas māsas un brāļus. Ja viņas augošajam organismam sāk trūkt barība, tad viņa vairs īpaši nešķiro, kas tai gadās ceļā. Pirmajā savas dzīves posmā tā pārtiek no planktona, tad jau seko insekti un dažādi kāpuri, bet tad uz paplātes var nokļūt arī sīkas dažādu sugu zivtiņas, tostarp līdakas. Šajā brīdī niknā zobaine var būt pat tikai 21mm gara!

portland-press-herald_3561092
Foto: Gabe Souza.

Arī pieaugot, līdaka nevar būt droša, ka to neapēdīs kāda lielāka sugas māsa, ja attiecīgajā ūdenstilpē būs pašvaki ar citu barību. Starp citu – līdakas rijīgumu labi raksturo kāds 1973. gada veikts pētījums, kurā tika atklāts, ka 2594 līdakas gada laikā kopīgiem spēkiem tika galā ar 112 tonnām zivju. Tātad – vairāk nekā vidēji 40kg gadā uz vienu plēsoņu. Bieži tā par saviem upuriem izvēlas vājākās. nevarīgākās un slimākās zivis, tādējādi pildot tik svarīgo ūdens sanitāres lomu. Turēsim līdaku cieņā un mūsu ūdeņus tīrus!

Lūk, tāds ir daudzu spiningotāju iekārotās plēsoņas dzīves sākums un viņas vecāku paradumi, kas nodrošina pietiekami bagātu līdaku populāciju un mums ikgadējo adrenalīna devu. Un varbūt pat ir vērts šad un tad martā un aprīlī pastaigāties svaigā gaisā pa nārsta vietām, lai turētu pēc iespējas tālāk tos, kuri līdaku pēcnācēju radīšanas laiku izmanto vieglam un nelegālam ķērienam. Pat niecīgs zemmērs mums var radīt pārdesmit smukas zaļsvārces gadā, nerunājot nemaz par trofejmammām. Ne asakas!

Raksts publicēts žurnāla COPES LIETAS marta numurā.
Advertisements