Tikko bijām izlauzušies cauri brikšņiem ar savām puslaivām mugurā, somām un makšķerēm rokās, ar vienu brīvo roku ik pa brīdim pārbaudot tālrunī, vai ejam pareizā virzienā. Tas gan mūs neglāba no “vadātāja cilpas” izmešanas īsā brīdī, par ko abi bijām apstulbuši kā mazi bērni, ieraugot burvju triku ar konfekti, kas pazūd un parādās tēta rokās. Ar otro reizi gan kurss ir taisnāks un pareizs, drīz vien caur biežņu ieraugām ezeru. Līdz ūdenim vēl kādi metri 30-40, pa vidu zāles, dubļi un ūdens. Uzvelkam brienambikses, sagatavojam pīckas un cerību pilni tuvojamies ezeram, kuru jau krietnu laiku atpakaļ abi ar Raivi bijām noskatījuši kartēs – sekls purva ezers, kur pēc ezeri.lv datu bāzē atrodamās informācijas ir aizdomīgi laba zivju bāze – asari, līdakas, raudas, ruduļi, līņi. Neviens te brīvi nevar piekļūt, ja neskaita ziemas mēnešus, nevienas apdzīvotas vietas nav. Tātad – ja tiešām te ir zivis, tad ir pamatotas cerības uz mazo paradīzi.

1
Mežu ieskautie purva ezeri bieži vien ir gleznainās vietās. Ja neķeras zivis, var baudīt mieru un apkārtni. Daži no mazajiem ezeriem, neskatoties uz grūto pieejamību, var lepoties ar labiekārtotu apkārtni – galdiņiem un pat laipām. Kamēr vieni atpūšas, citi var padzenāt zaļās.

 

Šogad pavasarī un vasaras sākumā savu dārgo copes laiku veltīju mazu purva un mežu ezeru ekspedīcijām. Mērķis, protams, atrast zivīgu un no plašākas publikas noslēptu vietu, kur netraucēti veldzēt izsalkumu pēc miera, klusuma un līdakām. Latvijā ir salīdzinoši daudz ezeru, kuru platība nepārsniedz 30ha. Tie izmētāti pa visu valsts teritoriju, bet visvairāk, protams, Latgalē. Savos meklējumos gan uz šo pusi šoreiz nedevos, taču pabiju gan Kurzemes, gan Zemgales, gan Vidzemes pusē. Arī Pierīgā, starp citu, var atrast dažas smukas purva un meža pērles, taču par gluži vientuļām tās nosaukt gan nevar. Vismaz skaistā dienas laikā nē. Agrā rītā jau iespējas baudīt vientulību ir lielākas, taču tur, kur tiešām ir zivis, makšķerniekus sastapt var visai bieži. Mazākas iespējas atrast dzīvību zem ūdens ir purva ezeros, jo tajos nereti ūdens kvalitāte ir nepiemērota zivju dzīvošanai, tomēr nereti arī tajos, neskatoties uz gandrīz necaurredzamo kūdras krāsas ūdeni, mīt līdakas, asari un citas spurainās.

Bet nu – atpakaļ pie mūsu brienamstāsta. Lāčojam tuvāk ūdens malai, un ezers izskatās tiešām daudzsološs – visai plašs, ap 25 hektāri, ar niedru saliņām, līcīšiem. Piebrienam pie paša krasta un dabūjam pirmo bliezienu pa apakšžokli – ūdens dziļums aptuveni 20cm… Nekas, rakstīts bija, ka jābūt ap 0,5m, tātad jāizlaužas cauri pirmajam sēklim un niedru sienai, tad vajadzētu būt ok. Otrs blieziens iet pa nāsīm – tā kā ar pleznām tādā seklumā pakulties nevar, tad nākas muļļāties ar kājām pa purvaini mīksto grunti, kuras uzjundīšana saceļ tādu smaku, ka sākam justies kā seklā vircas grāvī. Izmaļamies cauri pirmajai joslai, pēc kuras ūdens kļūst dzidrāks un vairs tā nesmird, taču diži dziļāks gan nē – tā arī paliek ap 30cm. Kopā uz ūdens pavadījām aptuveni stundu, taču dziļāku vai iemešanas vērtu vietu neatradām. Vienīgās dzīvās būtnes, ko redzējām ūdenī bija dēles un kurkuļi. Nekādas liecības par zivju klātbūtni.

9
Laižamies iekšā pēc skata un apraksta perspektīvā ezerā. Tas gan šoreiz izrādīsies pārāk sekls un bez zivīm.

Šis purvainais pārsteigums gan bija lielākā aplaušanās manā mazo meža un purvu ezeru ekspedīcijā, taču piedzīvojums kopumā bija jautrs un deva līdzi vairākas mācības, kas jāņem vērā, meklējot mazās un grūti sasniedzamās paradīzes. Šis arī palika vienīgais ezers, pie kura pavadītas vismaz pāris stundas un no kura neizdevās izmānīt ārā zivi. Visos pārējos zivis vienā vai citā veidā par savu klātbūtni ziņoja.

Kā meklēt mazos ezerus?

Visdrošākais veids ir izprašņāt savus draugus un paziņas. Ja prasīsiet kaut kur publiski, nez vai pie atbildes tiksiet, jo savas zivīgās vietas mācāmies sargāt arī digitālajā vidē – arī tur mēdz spietot ne tie godprātīgāk noskaņotie prāti. Pietiek uzrakstīt, ka kādā vietā bijusi teicama cope, nākamajā dienā nāksies grūstīties ar pleciem jau stāvvietās pie ezeriem. Tā kā no maniem čomiem pieredze ar mazajām paradīzēm bijusi paskopa, tad ķēros pie otra uzziņu avota – googel.lv un maps.google.lv. Kartē izpētu attiecīgā ezera krastu līnijas un kas ir tam apkārt – ir tādi, kas atrodas pilsētas tuvumā, tādi mani neinteresē. Jo neskartāka apkārtne, jo labāk. Ideāli, ja tā tiešā tuvumā nepieiet neviens pievedceļš. Ja ezers nav pilnīgi apaļa bļoda, tad vēl labāk. Liela daļa purva ezeriņu ir tieši tādi – apaļi kā šķīvis. Bet, labi parokoties, var atrast arī tādus, kas met līkumus vai ir pat ar vienu vai divām salām. Vēl ir dažas kūdru raktuves, kas nav dabīgi veidojumi, taču arī tie mēdz būt visai interesanti, iedzīvojušies apkārtējā vidē ar labiem zivju resursiem. Reiz, braukājot apkārt un meklējot slēpņošanas punktu (geocaching), iemaldījos tādā vietā meža vidū. Neskatoties uz tumši brūno ūdeni, mani pārsteidza tur esošā dzīvība – pāris veči sēdēja ar pludiņmakšķerēm, viens slīdēja ar laivu un mētāja špini, krastā bija vairākas laipas. Tātad zivju pietiek visiem. Gan baltās, gan plēsīgās.

1b

Vēl pamatinformācijas ieguvei noderīga ir ezeri.lv datu bāze, tam seko copeslietas.lv forumu arhīvs un citi resursi, kurus izmet, meklējot ierakstus ar konkrētu ezera nosaukumu. Detalizētākai izpētei der arī daži topogrāfisko karšu resursi, kā arī Latvijas purvu karte neogeo.lv, ja vēlme ir atrast tieši purvu ezerus. Vēl, ejot uz svešām vietām, kur nav skaidru ceļu, noteikti ir vērts iegādāties Jāņa Sētas topogrāfisko Latvijas karti mobilajam tālrunim.

4
Meža ezeros jārēķinās ar nolūzušiem kokiem, kā arī zemūdens zaru pasauli, kas sakrituši iekšā. Tur ir pamatīgas mānekļu kapsētas, tādēļ neko sirdij tuvu, dārgu un unikālu tur mētāt neiesaku.

Mazo ezeriņu dažādība

Kopā pēdējā laikā esmu pabijis aptuveni 10 tādās vietās. Jāsaka gan, ka nevienā neesmu pavadījis ilgāk par 3-4 stundām, jo mazie izmēri ļauj tos ar spiningu izķemmēt visai īsā laikā. Parasti pats ceļš uz labi slēptajām vietām un gatavošanās aizņem vairāk laika. Taču katrs no ezeriem devis man kādu stāstu vai mācību. Reiz Kurzemes pusē devos uz ezeru, kur ar garantiju dzīvo līdakas. Apaļš, neliels, vienā pusē cieti un stāvi krasti, taču lielākā krasta daļa purvaina – staigā kā pa ūdens gultu. Pirmajā reizē sajūta nav omulīga. Viss zem kājām šūpojas un zāles segā uzsūcas augšā ūdens. Nav skaidrs, cik tuvu malai drīkst iet. Tā kā biju viens, tad dažām vietām tomēr izvēlējos mest līkumu. Nākamā lieta, kas pārsteidza – līdakas tur mazo zivju medībās diedza no krastu apakšas. Tātad ezers turpinās vēl zem krasta līnijas. Cik tālu – var tikai minēt. Plēsoņu paradumi šādās vietās ļoti būtiski atšķiras no klasiskiem ezeriem. Ezera gultne bija kā katla dibens – līdzens un bez redzamām ūdenszālēm. Te krastā satiktie divi makšķernieki, kas uz ezeru brauc vismaz reizi gadā, stāstīja, ka dažkārt atpakaļ palaistās līdakas nevis skrien kaut kur tālu prom, bet gan burtiski ievibrē iekšā gultnē – pazūd. Ļoti iespējams, ka tam ir dubultdibens, tādēļ ar veideriem pa to bradāt nav droši. Mans skolas biedrs, kurš ir rūdīts vēsturisku objektu mednieks, stāstīja, ka bieži šādos purvainos ezeriņos tiek meklēti nogrimuši lieli objekti – tanki, ložmetēji un citas kara paliekas. Ir ezeri, kur smalkie skeneri uzrāda 1m dziļumu, taču, ielaižot iekšā prastāku instrumentu – ķēdē iekārtu ķieģeli -, tas grimst līdz pat 8-9m dziļumam.

7
Viens no uzticamākajiem cīņu biedriem mazajos tumšūdens purva ezeros bija neliels sarkans krenks, kas ūdenī rada lielas vibrācijas un arī grab. Pieņemu, ka tas vājas redzamības apstākļos palīdz piesaistīt līdakas uzmanību.

Citā vietā netālu no jūras atklāju trīs ezerus vienu aiz otra. Gari kā desas, purvaini, šauri. Vidējais platums tāds, ka no viena krasta var pārmest uz otru. Toties kādu kilometru nostāk vēl pavisam cits – apaļš, ar niedrainu malu, pilnīgi dzidrs meža ezers. Tiesa, mīnuss tāds, ka šie, neskatoties uz garajiem piebraucamajiem meža ceļiem, pavisam nebija vientuļi. Pie viena sastapu peldētājus un riteņbraucēju kompāniju (tiesa, rīta agrumā gan tur biju viens pats), bet pie otra mani puspiecos no rīta aiz krūmu aizsega pārsteidza veļas striķis ar izkarinātām apakšbiksēm, palagiem, dvieļiem. Ar to, protams, jārēķinās. Pavisam neskartas un nesasniedzamas vietas Latvijā nemaz nav tik daudz.

Arī Pierīgā ir mazi ezeriņi, kur spiningotāji var meklēt līdakas un asarus. Šoreiz gan nesaukšu precīzus nosaukumus un atrašanās vietas, gribas lai kaut cik saglabājas tur vēl sastopamais pirmatnīgums un salīdzinošā tīrība. Taisnības labad gan jāmin, ka tādu vietu, kur būtu uzgājis baigo līdaku koncentrāciju, neatradu, drīzāk otrādi – ar lomiem bija pašvaki, jo vietas absolūti svešas, grunts un zāļu struktūra nezināma. Tādēļ šādas vietas vairāk ir piemērotas tiem, kas uz copi neiet pēc pārtikas, bet gan pēc jauniem piedzīvojumiem. Parunājot ar citiem copmaņiem, tika minēts ne viens vien piemērs, kur mazi un zivīgi ezeri īsā laika periodā ar dažādām nelegālām metodēm tiek izkāsti tukši. Ar tīkliem, elektrību, ūdām. Arī bargās ziemas pret tiem nav pārāk saudzīgas, tādēļ zivju resursi mēdz mainīties pat no gada uz gadu.

2
Grūti pieejamie krasti nereti sagādā papildus adrenalīna devu, ja pieķērusies sparīga līdaka. Šajā epizodē kādā Kurzemes puses ezerā pagaidīju, kamēr pretiniece pagurst un tikai tad ievilku zālēs pie sevis.

Savus meklējumus pabeidzu ar nelielu meža ezeriņu Kurzemes pusē, gleznainā vietā ar skaistu un milzīgu priežu un egļu mežu. Kā solīja man ezera ieteicējs Jānis, tad bez līdakas es tur nepalikšot. Un viņam bija taisnība. Dzestrā sestdienas rītā viss ezers bija manā rīcībā – lietus un vējš citus tīkotājus bija atbaidījis. Kad bez rezultātiem biju nomētājis klasisku dzeltenu gumijas zivtiņu ar melnu muguru, nelielā līcīti uzliku savu svešu vietu uzticamo izlūku – nelielu sarkanu krenku, kas bija sevi pierādījis arī citos purvainos ezeros. Pēc dažiem izlūkmetieniem netālu no krasta siekstas nervi neizturēja pusotra kilo ezera skaistulei. Tā uzdāvināja arī neilgu, bet skaistu cīņu, mēģinot ieraut atpakaļ slēpnī un zālēs, taču man ļoti gribējās savu ekspedīciju nobeigt ar mūsu tikšanos, un pēc brīža jau līdaka smuki pozēja manam tālruņa objektīvam.

DCIM101GOPRO
Meža un purvu ezeri ir pilni ar dabas un zvēru veidotām lamatām. Visu laiku jāskatās zem kājām. Kritieni var beigties gan ar slapjām kājām, gan mežģījumiem, gan salauztu inventāru. Tādēļ ar smalkiem rīkiem labāk mežā nedoties.

Kas var pārsteigt?

Pirmkārt – piebraucamo ceļu kvalitāte. Ja brauksiet pēc kartēm, kas pieejamas par brīvu, tad bez kārtīga meža džipa var būt problēmas ar piekļuvi vai arī tālāk būs jāiet ar kājām. Otrkārt – ezeru krasti. Dažkārt tie ir tik staigni, ka aizkļūt līdz brīvam spininga iemetienam var būt nereāli. Purva ezeriem krasti mēdz būt kā zāles paklājs virs ūdens. Te jābūt ļoti uzmanīgiem un piesardzīgiem. Treškārt – ūdens kvalitāte. Sevišķi purva ezeros – daudzos no tiem ūdens ķīmiskais sastāvs ir absolūti nepiemērots zivīm. Taču, ja atradīsiet tumšūdens ezeru ar zivīm, tad ir iespēja tikt pie eksotiskiem lomiem. Zivis tajos ir tumšas, pat melnas. Saliekot kopā purva ezera asari ar to, kas ienācis no jūras, šķitīs, ka tās ir divas dažādas zivis. Ja gadās noķert tumšūdens purva ezera asari vai līdaku, apskatieties, kādas tiem ir acis – kā saules aptumsumi – lielas un pilnīgi melnas. Zivis pielāgojas tumšajiem ūdens apstākļiem. Ceturtā lieta, kas mēdz pārsteigt – bieži vien ceļā var gadīties neizbrienami brikšņi. Tādēļ pārgājienos jāņem līdzi pēc iespējas mazāk mantas un tās jāpako ļoti kompakti. Piektkārt, ja datu bāzes uzrāda 0,5m metru maksimālo dziļumu, tad varbūt nav vērts doties meklēt tur zivju bagātības. Šo savos pierakstos esmu ielicis ar lielajiem burtiem.

3
Mānekļu izvēle purvainiem ezeriem sastāv pamatā no klasiskām vērtībām – gumijas zivis, šūpiņi, rotiņi, kā arī pa kādam voblerim un krenkam.

Ar ko spiningot?

Uz šādiem ezeriem dodos ar vienu universālo spiningu, kas piemērots rotiņiem, šūpiņiem, vobleriem un gumijām. Neiesaku iet ar smalkiem un trausliem instrumentiem, jo ir ļoti daudz iespēju pārlauzt to spici pret kādu stumbru vai arī salauzt špini uz pusēm pie kārtēja klupiena. Savu mānekļu izvēli parasti sāku ar klasiskām un uzticamām vērtībām, kas labi kalpojušas dažādos apstākļos un vietās. Tātad gumijas, rotiņi, šūpiņi. Voblerus lieku, ja esmu drošs, ka tiem ir mazas iespējas kaut kur ieķerties. Ja brienat gar krastu, tad jārēķinās ar pazaudētiem mānekļiem – ezeros, kurus apmeklēju, ūdenī nolūzuši koki un nogrimuši zari bija ierasta parādība. Mānekļu krāsu izvēlos, ņemot vērā ūdens krāsu un laikapstākļus. Galvenais – lai tas kontrastētu ar ūdeni. Tas galvenokārt attiecas uz sliktas redzamības apstākļiem. Vēl – jo tumšāks ūdens, jo skaļāku un vibrējošāku mānekli liku virsū – tādējādi centos modināt līdakās maksimāli daudz maņu orgānus. Un jāsaka, ka rezultatīvākais izrādījās tieši neliels un sparīgs krenks, kas patika gan līdakām, gan asariem.

10
Tumšūdens purva ezeru zivīm piemīt noslēpumains melnums. Gan līdakas, gan asari ir izteikti tumšās krāsās ar piķa melnām acīm. Foto: Arturs Lūkins.

Papildus aprīkojums un apģērbs.

Mugursomā salieku tikai pašu nepieciešamāko – ūdens, šokolāde, pāris maizītes, āķu izņemamie rīki, mānekļi. Somām ir tieksme palikt par vairākiem kilogramiem smagākām līdz ar katru noieto soli.

Ja zināms, ka krasti ir stingri, tad visērtāk šādās ekspedīcijās ir doties ar ūdensnecaurlaidīgiem un elpojošiem pārgājienu apaviem, kas sniedzas pāri potītei. Šādi apavi pasargās gan no slapjuma, gan traumām. Mežu ezeriem ir daudz dažādu pārsteigumu jūsu kājām – koku saknes, bebru takas, pilns ar bedrēm ar un bez ūdens. Kad pirmajās reizēs biju piesmēlis zābakus un vēl pāris reizes nošvilpis uz acīm, sāku vairāk skatīties, kur lieku kāju. Ja ezeram apkārt ir purvs, tad gan bez gumijniekiem vai veideriem neiztikt. Vēl svarīgas ir brilles, kas brikšņos pilda acu aizsargfunkciju, bet pie ūdens palīdz ātrāk saprast, kāda ir gultne, vai un kādi ir ūdensaugi (ja tās ir polarizētas, protams). Arī apģērbam ideālā gadījumā jābūt elpojošam. Es parasti zem mitrumizturīgas un elpojošas virsjakas uzvelku pāris plānas termoveļas kārtas. Pārgājieni mēdz būt ar ļoti dažādām grūtības pakāpēm. Jo vairāk slāņi, jo vieglāk būs pielāgot drēbju kārtas komfortablai sajūtai. Pretējā gadījumā nāksies vai nu svīst vai nu salt. Arī vasarā tas ir būtiski, jo gaisa temperatūra piecos no rīta un vienpadsmitos var atšķirties pat par 10-15 grādiem.

Ja ezera platums ir lielāks par pāris spininga metieniem, tad ir vērts apsvērt arī kāda peldlīdzekļa izmantošanu. Ir vietas, kur pietiek ar brienambiksēm, taču vietām var droši laisties ar vienvietīgajām puslaivām, bet vēl lielākos plašumos, kur ir viegla piekļuve pie ezera, der arī kajaki, kanoe un nelielas laivas.

1a

Šīs miniekspedīcijas man ļāva pa durvju spraugu uz vēl vienu Latvijas dabas bagātību – maziem un smukiem meža noslēpumiem, pie kuriem nokļūst niecīgs procents copmaņu un arī iedzīvotāju kopumā. Tas brīdis, kad caur mežu ieraugi ūdeni, vien ir dažu noķertu līdaku vērts. Un katra zivs, ko izdevies izmānīt šādās vietās arī dod lielāku gandarījumu, nekā jau iepazītā un līdz kaulam izkostā medību vietā. Un pēc bradāšanas pa mežu miegs vienmēr ir saldāks, tas nu ir pārbaudīts. Lai arī vārds “trofeja” šiem mazo ezeru stāstiem gluži nepiestāv, tomēr iegūto iespaidu vārdā to šoreiz labprātīgi noliku malā. Bet nu nemānīšos, ka lomi pavisam neinteresēja. Lai arī gandrīz visas vietas kā gleznas, tomēr to līdakas kodienu kātā sajust gribas arī tādās vietās. Tādēļ mazās bļodas noteikti paliks manā redzes lokā un pāris jau ir padomā, taču nu laiks atkal vairāk pievērsties savai stihijai – seklajiem un vasarās pamatīgi aizaugušajiem plēsoņu laukiem. Ne asakas!

Raksts publicēts žurnāla “Copes Lietas” jūlija numurā.