Sports man ir iemācījis vienu no lielu uzvaru akmenī iekaltajiem likumiem – lai pieveiktu pretinieku, kurš ir spēkos līdzīgs vai pārāks par tevi, tev viņa stiprās un vājās puses ir jāpārzina ne sliktāk kā pašam savs arsenāls. Jāielien viņa ādā, jāredz sevi ar viņa acīm, jānolasa viņa domas. Tad pretinieks kļūst prognozējams, ievainojams, pārspējams. Līdaku vienmēr esmu uzskatījis par cienīgu pretinieku, jo, saskaitot spininga iemetienu reizes un pretī liekot vienā reizē noķerto līdaku skaitu, ir skaidrs, ka realizācijas procents, salīdzinot ar līdakas un mānekļa vizuālo kontaktu skaitu, ir par labu plēsoņai.

1
Līdakas mājoklis. Viņas izpratne par siltu un mājīgu vietiņu krietni atšķiras no mūsējās. Foto: Joris van Alphen.

Ja zivij uznācis barošanās trakums, tad viss, protams, ir vienkārši. Met un velc. Bet cik bieži tā gadās? Publiski redzam citu atskaites un ar apslāpētu skaudību skaļi vai klusu uzdodam jautājumus – kur, kā, uz ko, kāpēc man tādas nav? Bet lielākoties tomēr visi paliekam ar garu vai pusgaru degunu un ar teicamām copes reizēm varam palielīties vien pāris reizes sezonā. Pārējais laiks paiet eksperimentos, pārdomās, necopēs. Lai palielinātu veiksmīgi izprovocētu līdakas uzbrukumu skaitu uz spininga, viena no atslēgas lietām ir izprast viņas slepkavniecisko instinktu paradumus – kas liek uzbrukt, kurā laikā, vai viņa ir aktīva, vai pasīva, vai dzīsies pakaļ, vai tikai biedēs prom svešķermeni, vai grib dabīgu krāsojumu, vai varavīksnes krāsas, kur viņa konkrētajā laikā varētu atrasties. Tas palīdz izdarīt iemetienu īstajā vietā un laikā, izvadīt mānekli pareizajā tempā un ritmā, izvēlēties īsto izmēru un krāsu. To arī, rudens sezonu atklājot, pašķetināsim, talkā ņemot dažādu pētījumu datus, secinājumus un personisko pieredzi.

Kas ir līdakas arsenālā? Līdakas galvenie medību ieroči ir redze, garša, oža un sānu līnija. Redze ir tās galvenais ierocis, taču pierādīts, ka pateicoties attīstītajai sānu līnijai, tā spēj izdzīvot un baroties pat pilnīgi akla. Tiesa, tad samazinās attālumus, no kāda tā spēj sajust upuri un tam uzbrukt. Garša, savukārt, ļauj atšķirt īstu zivtiņu no silikona vai bleķa. Negaršīgās un neēdamās lietas līdaka atpazīst ļoti ātri – tas ir sekundes desmitdaļu jautājums un jūsu dabīgā izskata gumijas veidojums jau tiek spļauts ārā no mutes. Plēsoņas maņu orgānus papildina filigrānais torpēdveida augums, kas ļauj būt līderu pulkā sprinta distancēs ūdens stadionos. Un pats svarīgākais ir masīvie žokļi ar zobu rindām, kas ļauj sagrābt pat tāda izmēra zivis, kuras norijot, līdaka pati var aiziet bojā.

6
Visu redzošā, uzraugošā un noslēpumainā līdakas acs, kas atgādina saules aptumsumu – galvenais ierocis un kairinātājs, kas liek uzbrukt noskatītajam upurim.

Kā līdaka uzbrūk? Pirmās uz potenciālo ūdens vilka upuri noreaģē acis. Tātad pirmais ir vizuālais kontakts. Stimuls uzmanības pievēršanai kustīgam objektam var būt arī sānu līnija. Ja objekts līdakai škitīs viņas dārgās uzmanības vērts, tad pēc acu grozīšanas nākamā kustība būs sava ķermeņa pagriešana upura virzienā. Ja vizuālais kairinājums būs pietiekami spēcīgs, tad līdaka uzsāks lavīšanos upura virzienā. Esat redzējuši, kā kaķis lavās pie putna vai peles? Jā, visi plēsoņas šinī gadījumā ir līdzīgi. Šis lavīšanās posms laika izteiksmē var būt visai garš. Turklāt līdaka, sekojot savam upurim, var izlemt, ka tas viņai nav pietiekami kārdinošs vai arī uzbrukuma vērts. Vai arī vienkārši tādā veidā kāds nevēlams objekts tiek pavadīts ārpus savas teritorijas robežām bez agresīva uzbrukuma. Ja līdaka izšķirsies par uzbrukumu, tad sekos torpēdas cienīgs uzrāviens, žokļi līdz pat pēdējam brīdim tiks turēti ciet, un tikai pirms paša upura tie tiks plaši atvērti un vajātais objekts burtiski tiks iesūkts, izjūtot līdakas asās zobu rindas, kas turklāt vērstas uz iekšpusi, lai līdz minimumam samazinātu sagrābtā upura iespējas izmukt. Pēc tam seko zivtiņas pagriešana ar galvu rīkles virzienā un aprīšana. Ar dzelzs un plastmasas mānekļiem, protams, aprīšanas process atkrīt, jo līdaka ļoti ātri saprot, ka uzķērusies uz kaut kā negaršīga un nevēlama, un sāk ar visiem spēkiem censties atbrīvoties no āķiem.

Kur līdaka uzbrūk? Līdaka, kā jau jebkurš asiņu tīkotājs dabā, nolūkojot upuri, nestaigā pa galveno ielu un nelielās ar savu klātbūtni, jo apzinās, ka visi labprātāk viņu redzētu ejam nekā nākam. Pat sugas brāļi un māsas. Tādēļ tā savus upurus visbiežāk gaida kādā slēptuvē. Tās ir zāles, akmeņi, kantes, bedres, siekstas. Līdaku variet nemeklēt vietās, kur tuvumā nav atrodamas mazās zivis, ar kurām tā barojas. Ja zināms, ka ūdenstilpē dzīvo līdakas, tad svešās vietās vienmēr jātur acis vaļā un jāskatās, kur dzīvojas mazās zivis. Dažkārt tās lasa kukaiņus pa ūdens virsmu, citreiz tām uzbrūk putni no augšas, bet citreiz tās pašķīst, kāda plēsēja dzenātas. Lai arī pamatā līdaka sēž savā ierakumā un novēro, gaidot upuri, tomēr izsalkuma gadījumā tā mēdz arī lēnām dreifēt savos sirojuma laukos. Pārāk liela vietu mainītāja gan viņa nav un parasti nekur tālu no savas iesildītās slēptuves neaizklīst.

2
Šī ir Lubāna smukule, kas uzrāvās uz manis piedāvāto karūsveidīgo džerku dabīgā krāsojumā.

Kāpēc līdaka uzbrūk? Ja esat spiningotājs ar vairāku gadu stāžu, tad būsiet pieredzējis gan līdaku barošanās trakumu, gan pilnīgu necopi, gan reizes, kad līdaka no iemestā mānekļa mūk, gan kad to momentā saķer, gan reizes, kad līdaka nevis uzbrūk, lai upuri satvertu, bet vienkārši sit ar purnu pa mānekli. Ja lielas pieredzes nav, tad šis viss vēl priekšā. Pamatojums ir vienkāršs – līdaka arī ir garastāvokļa radījums, kurš izjūt gan izsalkumu, gan sātu, gan karstumu, gan aukstumu, gan apātiju, gan enerģiju. Par augstāko spiningotāja līmeni varētu uzskatīt tādu, kad copmanis jau pirms spininga iemešanas var precīzi noteikt zivs noskaņojumu un attiecīgi izvēlēties vietu, laiku, mānekli un tā vadīšanas stilu. Ja šādu meistarības līmeni var panākt katrā reizē, tad noņemu cepuri to lielmeistaru priekšā. Man vēl tāls ceļš ejams uz to. Savā pieredzē esmu piedzīvojis daudz un dažādus scenārijus. Vismazāk ir bijis tādu, kad līdaka ķertos vienādi visu dienu. Visbiežāk tie ir atsevišķi laika periodi, kad tā ir barojusies. Un tie var ilgt no 5-10 minūtēm līdz pāris stundām. Ir, protams, bijušas arī tukšās dienas, bet reizes, kad līdaka nav izrādījusi nekādu interesi vai nav nekā noreaģējusi uz mānekli, ir ļoti, ļoti reti. Pēdējos divos gados tādas praktiski nav bijušas. Protams, ir jāzina, uz kurieni brauc. Pilnīgā peļķē var mētāt pa tukšo, kamēr pirksti jēli.

3
Divi smaidi – viens aiz prieka par uzvarēto cīņu, otrs aiz niknuma. Jāpiebilst, ka šī četriniece varēja turpināt smaidīt, jo devās atpakaļ džungļos, no kurienes tika izvilkta.

Kam līdaka uzbrūk? Lielu, mazu, krāsainu, dabīgu, ātru, lēnu? Tādi ir lielie jautājumi pirms copes katru reizi. Godīgi sakot, vienas dienas ietvaros biežāk līdakas uzbrukumos novēroju dažādību, nekā izteiktu noslieci tieši uz vienu mānekli vai krāsu, lai gan ir bijušas arī tādas reizes. Te gan jāpiebilst, ka daudz kas ir atkarīgs no katra makšķernieka individuālajiem paradumiem. Es personīgi mēdzu mānekļus mainīt visai bieži. Ja kastē ir viens uzticams un pārbaudīts magnēts, tad, protams, var to nemainīt arī pie pilnīgas necopes ar tēzi – ja neņem šo, tad neņems neko. Reti bijis tā, ka laivā ir divi vienas kategorijas makšķernieki un viens velk bez apstājas, kamēr otram klusums, vai arī abi velk tikai uz identiskiem mānekļiem.

4
Kad biju uz copes izstādi Zviedrijā, tur līdaku mednieku stendos dominēja mūsu izpratnē milzīgi mānekļi. Tas liecina par to, kāda izmēra zivis tur galvenokārt medī spiningotāji.

Vēl, lai veiksmīgi izprovocētu līdaku uz uzbrukumu, ir jāatceras par maģisko pauzi. Tā nu ir viena ļoti izteikta lieta, kas jāievēro. Līdaka ir ūdens sanitārs, uzbrūk mazāk aizsargātajiem, kas klejo vienatnē, ir neuzmanīgi, slimajiem, kas atpalikuši vai ir ievainoti, vārgajiem, kas nespēj paglābties no šīs slepkavas žokļiem. Un tādam aprakstam arī ir jāatbilst jūsu māneklim un viņa spēlei – jāimitē sagurusi, slima, vārga, neuzmanīga zivtiņa.

Vai līdaka atceras negatīvu pieredzi ar mānekļiem? Ja tic pētījumiem, tad jā. Bet tas, ko neesmu atradis lielajā info krātuvē – vai šī atmiņa ir uz mūžu. Bija pētījums, kur akvārijā ielaida līdaku un tās ēsmas zivi. Akvārijā tās šķīra stikla siena. Pēc vairākiem neveiksmīgiem un sāpīgiem uzbrukumiem caur stiklu līdaka saprata, ka uzbrukumi šai zivij tai ir nerezultatīvi un nepatīkami. Stikla sienu izņēma, bet līdaka zivtiņai vairs neuzbruka. Tā kā nereti tā ir atbilde, kādēļ vienu gadu kādā ūdenstilpē konkrēts māneklis skalda visu pēc kārtas, bet pēc kāda laika klusē.

Kā līdaku izprovocēt uz uzbrukumu? Ja esat nonācis svešā vietā vai nesen uzsācis spiningot, tad iesaku sākt ar ko tādu, kas ļoti atgādina līdakas ikdienas maltīti. Un te pat nav svarīgi, vai tā ir gumijas zivs, rotiņš, šūpiņš, vobleris, džerks. Izvēloties izmēru, ievēroju sekojošus principus – ja gribu lielu zivi, izvēlos lielāku mānekli. Un tā kā mani neinteresē asari, tad lieli mānekļi palīdz atsijāt arī tos. Ja gribu saprast, kur atrodas zivs, tad gan izvēlos mazāku vai iepriekš pārbaudītu līdaku magnētu. Ja līdakas lokāciju esat atraduši, tad atliek atrast to mānekli, ko tā grib apēst. Ja kādam māneklim tā neuzbruka, bet gan pamuka, uzlieciet citu. Ja līdaka nereaģē uz pasīviem rāvieniem, pamēģiniet agresīvus. Ja līdaka lielam māneklim kož tikai astē, uzlieciet mazākus.

Bet ja tajā dienā necopē nekā, nekur un ne uz ko, tad brauciet atkal rīt. Ne asakas!

5

Raksts publicēts žurnāla Copes Lietas 2016. gada septembra numurā.

Advertisements