Iepriekšējā nedēļas nogalē aizšāvu uz Mēmeli. Pirms 2 gadiem pa šo upi laidāmies ar laivām jūlijā un biju pārsteigts, cik smuka un līdakām piemērota tā bija pat vasaras karstumā – laikā, kad citas mazās upes ir ar zemu līmeni vai aizaugušas.

Tā nu 2 gadus briedināju domu, ka vajag atgriezties. Un atgriezos. Šī gan vairāk bija tehniski eksperimentāla reize, jo pirms mūsu gaidāmā Somijas brauciena jūlija beigās mēģinu pierast pie visiem tehniskajiem jaunumiem. Pirmkārt – pirmo reizi mēģināju filmēt ar 2 kamerām. Otrkārt – pirmo reizi izmēģināju 3. personas skata stiprinājumu.

Treškārt – tikai otro reizi mūžā mērķtiecīgi braucu bradāt ar brienamzābakiem. Cope šoreiz palika mazliet otrā plānā, bet pie 4 līdakām tiku vienalga. Tā kā svešās vietās ar mānekļu eksperimentiem vismaz sākumā neaizraujos, tad šoreiz līdzi paņēmu pārbaudītas gumijas un šūpiņus, kas strādā visur. Un 3 zivis noķēru tieši uz gumiju, 1 uz 11g sudraba šūpiņu.

DSC_1589

Biju posmā pie Kurmenes, kur Mēmele ir robežupe – vienā pusē Latvija, otrā – Lietuva. Izstaigāju aptuveni kilometru, pusotru garu posmu turp un atpakaļ. Gan seklumi, gan dziļumi, gan bedrīes, akmeiņas vietas un zāļainas – viss, kas vajadzīgs interesantai meklēšanai. Tas, kas pārsteidza, ka upe šajā vietā ir visai strauja. Pāris vietas bija tādas, kur neriskēju iet ar veideriem pāri, jo ūdens līdz nabai un pāri, bet straume tāda, ka pie kāda neliela akmens un aizķeršanās var arī paraut apakšā. Satiku savimbojušos makšķernieku, kurš ar pārinieku nakts laikā bija ticis tikai pie vienas zivs. Iedeva man padomus, kur meklēt patronas līdakām. Daļa no dialoga ir atrodama arī video.

Advertisements