Lasīt dabu kā grāmatu. Burtu vietā – koki, pieturzīmju vietā – ūdenszāles, garumzīmes aizstāj putni un vēja virzieni kā trekni virsraksti. Kas atšifrēs, tas pie līdakas tiks. Ja vien varētu šādu dabas rēbusu nolasīšanas spēju uzinstalēt kā tālrunim aplikāciju. Diemžēl pagaidām vēl jāiztiek ar garāko un drošāko veidu, kā saprast likumsakarības dabā – pētīt, izzināt, lasīt, eksperimentēt, pierakstīt, atkārtot.

DCIM103GOPRO
Viena no ūdenszālēm, ko parasti meklēju, ir tā saucamā līdakzāle, kur zaļajai patīk dzīvoties.

Lai šo procesu paātrinātu, aicināju uz īsu sarunu trīs krietni pieredzējušākus vīrus, lai izspiestu kādu jaunu knifu, kas palīdzētu bez eholotes un atzīmētiem GPS punktiem svešās vietās nolasīt redzamos, jūtamos un nojaušamos dabas apstākļus un objektus līdaku medībās. Jāni Briedi, kuram aiz muguras ne tikai ikdienas copes gadi, bet arī krietna pieredze sporta spiningošanas sacensībās, Jāni Kupru – zinošu un zinātkāru copes meistaru no Latgales puses, kā arī makšķernieku ar zinātnisku piesitienu Māri Olti. Piedāvāju jums mūsu sarunas esenci. Noderēs tiem, kas pie dabas meklē jaunas vietas un piedzīvojumus un bieži to dara bez eholotes un vietu ierādītājiem.

DCIM101GOPRO
Nolūzuši koki un krasta veģetācija visai daudz ko pasaka, kāda aina paveras zem ūdens. Savus 20 EUR vērtos voblerus te labāk atstāt kastē. Bet zivīm toties varētu patikt piekraste, kur no kokiem ūdenī sakrīt kukaiņi un tās nāk baroties. Un šādas balto zivju pulcēšanās vietas noteikti zina arī līdaka.

Iedomājieties – esat pie sveša ezera, zinot vien vidējo dziļumu un zivju sastāvu. Pēc kādām redzamām un sajūtamām pazīmēm un kā meklēsiet līdaku?

 

JānisBriedis
Jānis Briedis

Jānis Briedis: Bieži vien sevi nodod mazās zivtiņas, kas dzīvojas pa ūdens virsu. Jāskatās, vai tās kāds nedzenā. Arī putni, piemēram, kaijas meklē šādus vieglos kumosus. Un ja tur ir mazās zivtiņas, tas nozīmē, ka tuvumā var būt arī plēsējs, kas gaida izdevīgu brīdi uzbrukumam.

Vēl, meklējot līdaku, svarīgs ir arī vēja virziens. Pie šausmīgi lielām brāzmām vēja pusē nemaz nelienu. Savukārt, ja ir neliels vējiņš uz radziņu, tad tur gan vajadzētu būt labi. Bieži informāciju par svešām vietām pameklēju arī internetā. Lielākajai daļai ezeru parasti var atrast vismaz aptuvenas dziļuma kartes, kā arī var saprast dažādus krasta veidojumus, kas palīdz saprast, no kuras puses vispār ezeram labāk braukt klāt.

 

Jānis Kupra: Pirms braukšanas uz jaunu ūdeni es noteikti apskatītu dziļuma karti, ja tāda ir pieejama, un obligāti arī ezera aerofoto vai satelītuzņēmumu kādā digitālā Latvijas kartē. Tāpat kā mežu no pļavas, šajās kartēs bieži var atšķirt dziļumu no sēkļa, sevišķi, ja ūdens ezerā ir dzidrs vai, ja, piemēram, uz 2,5 m dziļa sēkļa ir lēpju audze. Tādā veidā, jau pirms iebraukšanas ezerā, dažas potenciālas līdaku vietas man jau būs.

Sīkzivis ezerā vējainā laikā bieži meklē aizvēju, tāpēc dažreiz tur var uzrauties uz līdaku saietu. Ūdenszāles, protams, saista līdakas vienmēr. Pavasarī-vasarā slēpņi vispār ir noteicošais, arī uz gultnes esošie (akmeņi, siekstas, kantis u.tml.) Rudenī bieži vien ārpus konkurences ir ezera dziļākā vieta (balto zivju ziemošanas bedres) un tās apkārtne. Te reljefs jau ir otrā plānā.

Māris Olte: Pasēžot un pavērojot ūdens virsmu vai dzīvību zāļu joslā, daudz ko var saprast. Ja mazuļu bariņi sijājas, tātad ir kaut kas, kas tos streso. Arī ja dzirdami plunkšķi vai airējot nokust zāles, mazam līdacēnam mūkot.

Ja ūdensputniem saskrāpētas kājas, vietējam Jurim nav divu pirkstu – arī tas ir rādītājs. Vēl ļoti der pavērot pie ūdeņiem esošajās laivās kādas pazīmes – salauzti līdaku makšķeru pludi, pavadiņas, kanniņas dzīvajām zivtiņām, līdaku zvīņas vai asakas – cilvēks ar savu atrašanos barības ķēdes galvgalī daudz ko parāda.

4
Esot pie sveša ezera, ir vērts aplūkot vietējās laivas un kas tajās iekšā. Te viss skaidrs – saimnieks kādu brīdi copēt nav bijis.

Ar kādām metodēm var noteikt ūdenstilpes grunts reljefu bez eholotes?

Jānis Briedis: Ja nav eholotes, bet ir laiva un airi, tad pirmais, kam pievēršu uzmanību, ir krasti. Kā aug koki, kāda ir krasta līnija. Meklēju, kur ir kādi krast ragi, kas iziet ārpus taisnās krasta līnijas. Šādiem zemes izvirzījumiem, līdzīgi kā salām, parasti zem ūdens ir turpinājums. Ir, protams, arī izņēmumi un anomālijas. Daugavā, piemēram, kante dziļumā var aiziet praktiski vertikāli. Vasarās ļoti daudz priekšā pasaka ūdens augi. Līdakai ļoti patīk lēpenes, viņa tur noteikti tup. Meklēju arī dažādas niedru audzes, zāļu malas, jebkādas ūdens augu vizuālas izmaiņas, nosacītas anomālijas. Galvenais, lai kaut kas pamainās, jo tas nozīmē, ka ir arī grunts izmaiņas.

JānisKupra
Jānis Kupra

Jānis Kupra: Bez eholotes grunts reljefu var noteikt, tikai mērot dziļumu mehāniski. Tas var būt enkurs, tā var būt speciāla lote, ko gan pats nelietoju, bet visērtāk, man šķiet, ir mērīt ar pasmagu džigmānekli: piebremzē laivas ātrumu, nolaid līdz gruntij, velc augšā un skaiti spoles apgriezienus. Tas aizņems dažas sekundes, bet informāciju par izmaiņām sniegs. Nav svarīgi absolūtie cipari, nozīme ir reljefa izmaiņām. Tāpat džigojot jebkurš iemetiens sniedz informāciju par gultnes garenprofilu, bet vairāki metieni jau veido priekšstatu par reljefu. Ja konsekventi iepazīst ūdenstilpni, tad ar laiku tā bilde veidojas gan galvā, gan GPS aparātā un vēlāk mājās var to visu ielikt Google Maps, piemēram. Tādā veidā pamazām izveidojas arī kopaina. Tā nekad nebūs pilnīga dziļumu karte, bet priekšstatu dos un palīdzēs plānot copi nākotnē.

Māris Olte: Tur jāskatās pēc krastu veģetācijas. Kādi koki aug krastā, cik tie stāvi, kādas ūdenszāles aug krasta joslā. Sirms egļu mežs – grantaina apakša, lielas priedes – smilts. Melnalkšņi – mitrājam raksturīgās melnzemes, baltalkšņi, aizaugušas ganības – to visu var noprast. Tas pats krasta joslā- niedres parasti bāzējas cietā substrātā, kalmes un vilkvāles – mainīgā, ūdensrozes – mīkstā. Cik plata un cik asu kanti veidojoša ir piekrastes augāja josla – vai koku sugu maiņa krastmalā dublējas ūdensaugu joslas izmaiņās. Bet ja piekrastē rēgojas masti – visdrīzāk tur ir klintis un nogrimis spāņu burinieks. Pilns ar zeltu, eholotei pietiks.

8
Dažādu interneta karšu izpēte ir neatņemams rituāls pirms braukšanas uz svešu vietu. Kā redzams, tas var palīdzēt pat ieraudzīt krasta kantes un seklumus.

Kuras ir biežāk sastopamās pazīmes vai laikapstākļi (vējš, saule, mēness fāzes, gaisa spiediens u.tml.), kuras un kāpēc Tu ņem vērā, meklējot līdaku?

Jānis Briedis: Pats personīgi, braucot uz līdaku copi, nekad dzīvē neesmu skatījies, piemēram, gaisa spiedienu. Braucu tad, kad ir brīvs, nevis meklēju ideālus laikapstākļus. Kaut kāda nozīme jau tam visam noteikti ir. Piemēram, ja laiks ir pastāvīgs, mierīgs, apmācies un silts, tad zivs būs aktīvāka. Bet kopumā tam nepievēršu uzmanību, vienkārši braucu. Laikapstākļus gan paskatos, jo ja gaidāms šausmīgs vējš, tad pamainu vietas.

Ja būt jāizvēlas ideāla līdaku copes diena, tad tā varētu būt aptuveni šāda: dienvidu, dienvidrietumu vējš 2-4m/s, silts un apmācies, brīžiem viegls lietutiņš. Tas vasarā. Rudenī, savukārt, ķeras gandrīz visu laiku. Brauc un ķer.

Jānis Kupra Patiesībā šos faktorus gandrīz neņemu vērā, vienīgi vēja virzienu un ātrumu. Tas tāpēc, ka nelabvēlīga prognoze copi samaitāt nevar, ja mērķis nav zivis piekaut. Necopes dienas ir ļoti labas ezera iepazīšanai, eksperimentiem ar mānekļiem un metodēm. Vēja virzienu pētu tāpēc, lai plānotu maršrutu lielākā ūdenstilpnē. Ja pastāv tāda iespēja, tad liela vēja gadījumā cenšos ieplānot, lai atpakaļceļš ir pa vilnim (90% gadījumu airēju), tad tas  šķitīs patīkamāks un būs drošāks. Runājot par pazīmēm, tad ūdensputni ļoti bieži norāda uz zivīm. Skaidrs, ka lielā ezerā asaru katls bez kaiju uzmanības parasti nepaliek, bet arī kormorāni mani dažas reizes ir uzveduši tieši uz līdakām. Jā, vēl – tieši saules stari zivīm nepatīk, jo tās nevar mirkšķināt acis, tāpēc apmācies laiks, īpaši seklumā, noteikti būs labāks. Vējš un viļņi maskē copētāju un viņa laivu ne tikai vizuāli, bet arī to radītās skaņas mazāk izcelsies uz dabiskā akustiskā fona.

Māris Olte
Māris Olte

Māris Olte: Es līdaku labprāt meklēju uz krītoša atmosfēras spiediena, (tāds ir arī brīžos, kad tuvojas negaiss), dievinu dienas ar rāmu vēju bet smidzinošu lietu – ideālas līdakām! Vasarā līdakas dažkārt labi ķeras arī ļoti vēlu, praktiski tumsā. Iespējams, ka tas ir dēļ karstuma radītā saguruma.

Tādas, lūk, meistaru atbildes. Ceru, ka kaut kur starp rindām arī izlasījāt, ka cope nesākas un nebeidzas tikai ar līdakas svaru un centimetriem. Tā ir dabas iepazīšana, izprašana un cienīšana. Ja reiz esat rakstā ticis līdz pat šejienei, tātad azarts un iekšējais velniņš, kas dzen uz priekšu un liek celties trijos naktī, jūsos ir dzīvs. Un tas viss, pateicoties tai sasodīti skaistajai zaļajai torpēdai. Mans vēlējums – lai kādi būtu jūsu paradumi, nekad nepārtrauciet iepazīt un izprast dabu!

6
Kalnaini apvidi bieži vien norāda uz lielu iespējamību, ka arī ezers ir ar lieliem padziļinājumiem un akmeņainu grunti. Ar poperi no 7 un vairāk metriem līdaku ārā necelsi.

Ja mazliet par praktisko pusi, tad, lūk, pāris galvenās interneta vietnes, kuras ikdienā izmantoju pats un kur bez maksas var iegūt noderīgu informāciju par Latvijas ūdeņiem.

Ezeru datu bāze – ezeri.lv.

Maps.google.lv – teritoriju kartes.

balticmaps.eu – ja ar maps.google ir par maz.

kartes.lgia.gov.lv – ļoti detalizēta Latvijas karte.

Meteo.lv, gismeteo.lv, windguru.com, Yr.no – laikapstākļi.

7
Vasarās, it sevišķi saulainās dienās, līdaka mēdz aktivizēties ap saulrieta laiku, kad saules stari vairs nespiež acīs un līdaka kļūst drošāka. Ir pat reizes, kad tā paņēmusi jau pēc tumsas iestāšanās. Tās sānu līnijas jutība ļauj atrast vakariņas arī teju bez redzes palīdzības.

Nobeigumā citēšu J.Kupru: “Tieši iepazīt un mēģināt saprast ezeru vai upi man liekas visinteresantākais. Ja tas notiek, stipri mainās arī attieksme pret makšķerēšanu un savu lomu, kura izmēra nozīme bieži vien kļūst otršķirīga. Vienāda lieluma zivīm dažādos ūdeņos var būt stipri atšķirīgs svars ne tikai šī vārda tiešā nozīmē. Copēt vajag ar skatu uz nākotni un perspektīvu!”

Ne asakas un lai kāti ripā!

Advertisements