Daudzus gadus par Latvijas neoficiālo līdaku trofeju labāko ezeru bija kronēts Burtnieks. Bet, ja jums šodien būtu jānosauc Latvijas lielo līdaku ezers Nr.1, kurš tas būtu? Spriežot pēc publiskajām regulārajām atskaitēm, manuprāt, stafetes priekšgalā ir Alūksnes ezers. “Tad, kad sākām, braucām uz Burtnieku skatīties kā uz piemēru. Tagad ir otrādi,” uz manu jautājumu netieši atbild Māris Lietuvietis – Alūksnes ezera apsaimniekotāju aģentūras “ALJA” direktors. 

14
Pieķerts! Mobilā novērošanas kamera, kas fiksē kustību, attēlu uzreiz nosūta uz inspektoru tālruni un e-pastu. Bez šīm kamerām ūdeņu kārtības pārraudzīšanai ir pieejami arī citi mūsdienu tehnoloģiju sasniegumi – droni.

Tagad to kā piemēru min visur, kur runa ir par pareizu dabisko ūdens tilpņu apsaimniekošanu. Man tomēr vairāk par esošo situāciju interesēja tas, kā pie mums, kur nereti pār labiem plāniem virsroku ņem čīkstēšana, oponēšana un bubināšana, var tiešām ar visiem saprotamiem pierādījumiem sakārtot ezera ekosistēmu. Lai to izprastu, aprunājos ar vīriem, kuri tieši vai netieši par šo darbu bija un ir atbildīgi – jau minēto “ALJA” direktoru Māri Lietuvieti, “ALJA” konsultatīvās padomes priekšsēdētāju Jāni Skulti, ezera inspektoru Robertu Pilipu, kā arī ar Vides risinājumu institūta (VRI) pētniekiem Armandu Rozi un Matīsu Žagaru. Un arī pats ar čomiem trīs oktobra dienas pabiju ezerā ar spiningu, lai bez vietējo stāstiem par apsaimniekošanu iedotu arī savu amatierisko copmaņa vērtējumu.

Ar ko sākt?

Alūksnes ezers ir Latvijas mērogā unikāls ar to, ka tam ir īpaša aģentūra ar atsevišķu budžetu un darbiniekiem, kas rūpējas par ezera resursiem – “ALJA”. Jānis Skulte, “ALJA” konsultatīvās padomes priekšsēdētājs: “Aģentūras pirmsākumi meklējami jau divtūkstošo gadu sākumā, tomēr augšupeju ezera resursi reāli piedzīvoja pēc vadības un citu personāliju maiņas, kad darbu uzsāka Māris Lietuvietis. Līdz tam bijušas situācijas, kad arī paši ezera uzpasētāji nav bijuši uzdevumu augstumos. Bijuši gan fakti, gan pamatotas aizdomas, ka tie paši, kas sargāja, paši arī piesedza resursu izkāsējus. Pēc tam, kad tika atrisināti cilvēciskie faktori un uzsākta reāla ezera sargāšana, tad arī pastiprināti pievērsāmies resursu izvērtēšanai, atjaunošanai un uzturēšanai ilgtermiņā. Bez tā visa zivju laišana un pavairošana būtu graudu bēršana caurā maisā. Kad visa vecā sistēma ar personālijām tika sagrauta, tad sākumā nebija viegli. Paši pa dienu strādājām pamatdarbā, bet naktī tumsā un aukstumā lavījāmies caur kapu svecēm un tvarstījām maluzvejniekus. Prieks, ka tas nesis rezultātu.”

Armands Roze: “Lai uzsāktu jebkuras ūdenstilpes sakārtošanu, pirmkārt, ir jāsaprot tās dabiskā resursa potenciāls – ko tā spētu mums dot, izslēdzot cilvēka negatīvo ietekmi. Šobrīd Latvijā mēs mākam pelnīt teju no visiem zemes resursiem, izņemot ūdeņus, un tas nākotnē būtu jāmaina. Mūsu uzdevums bija parādīt, ka arī Latvijā ar mūsdienīgu pieeju un domāšanu salīdzinoši īsā laikā ir iespējams sakārtot ezeru un, prasmīgi saimniekojot, gūt labumu. Pirmā lieta, ar ko sāka alūksnieši, bija maluzvejnieku izskaušana, kuru ietekme uz zivju resursiem bija neiedomājami liela. Sākotnēji viņu metodes bija brutāli vienkāršas, taču līdz ar kontroles pastiprināšanu ezera apsaimniekotājiem ir izdevies teju pilnībā no ezera izskaust arī pašus izdomas bagātākos pārkāpējus. Atkāpei piebildīšu, ka maluzvejnieku kategorijā ierindoju arī makšķerniekus, kas apzināti šmaucas ar lomu uzskaiti. Nav noslēpums,  ka ir makšķernieki, kas uz ezeru dodas kā uz darbu, daļa ir apzinīgi un ievēro normu, bet citi regulāri pārkāpj noteikumus. Kopumā vērtējot sezonas guvumu, šādi darbinieki no ezera ‘’iznes’’ iespaidīgu apjomu dažādu sugu zivju. Tas spilgti iezīmē šā brīža neapzinīgās makšķernieku daļas domu gājienu – šodien ņemu tik, cik varu panest, bet par to, kas būs rīt, man vienalga.”

3Vēl ir svarīgi piebilst, ka ezera ūdens kvalitātes uzlabošanai tika atrisināta arī notekūdeņu novirzīšana uz attīrīšanas iekārtām. Pirms tam viss pa taisno lija iekšā ezerā, ietekmējot gan ūdens kvalitāti, gan zivju populācijas.

Runājot par nelegālās rūpalas izskaušanu, Māris Lietuvietis, kurš līdzās saviem tiešajiem pienākumiem ezera apsaimniekošanas aģentūrā darbojas arī kā vides inspektors, stāsta, ka sākums bijis asa sižeta filmu cienīgs ar izsistiem auto stikliem, draudiem. Jau savā pirmajā reidā gadus astoņus atpakaļ ziemā piķa melnā tumsā ezera krastā viņš ar kolēģi negaidīti uzdūries vīriem, kas drēgnos apstākļos nebūt nebaudīja romantisku divvientulību pie laivas ar tīklu. Tomēr sodīt tos nevarēja, jo viss pieķeršanas-sodīšanas process ir ļoti komplicēts. Ir jāpieķer nozieguma izdarīšanas brīdī. “Maliķi ir ļoti radoši un arī uzmanīgi. Liels paldies jāsaka Valsts vides dienestam un īpaši Imantam, kas mums izstāstīja malu zvejas piekritēju paradumus un gājienus un kā ar šo sērgu cīnīties. Nu jau mēs zinām viens otra metodes, tādēļ regulāri pārsvarā pa naktīm notiek tādas kaķa un peles spēlītes. Pirms tam gan viņi gadus 10 nebija savus paradumus mainījuši. Pieķert maluzvejniekus pārkāpuma brīdī ar pierādījumiem ir visai sarežģīti. Mums šinī ziņā ir ļoti noderējušas Zivju fonda novērošanas kameras. Tagad tos, kas vēl cierē uz ezera resursu nelikumīgu iegūšanu, ikdienā sejā pazīstu, varu viņu veikalā pasveicināt un pat puspajokam apjautāties, vai šonakt mums iet reidā vai neiet – vai viņi laidīsies ezerā vai nē. Viņi zina, ka mēs zinām un sekojam visam līdzi, tādēļ arī ezeru liek mierā. Pašos pirmsākumos esam pat naktīm aukstumā gulējuši kapos blakus kapakmeņiem un krustiem, lai pirmajā sniegā izsekotu, kurp ved viņu pēdas. Sākumā bija neomulīgi, taču pieradām. Ja vēl 7-8 gadus atpakaļ no ezera vilkām ārā kilometriem tīklus, tad šobrīd jau droši varu teikt, ka gada laikā tie ir labi ja pāris simti metru. Zinot, kā bija agrāk, un redzot, kā ir mainījies zivju sastāvs ezerā, esam paveikuši labu darbu. Tomēr saprotam, ka līdz ar nelegālās zivju ieguves izskaušanu no Alūksnes ezera ir palielinājies maliķu spiediens uz citām tuvajām ūdenstilpēm, taču arī tajā virzienā skatāmies un brīvi elpot neļaujam.” Vides inspektors Roberts Pilips piebilst, ka šobrīd pēc asām izjūtām inspektoriem jau jābrauc uz citiem ezeriem, jo Alūksnes ezeru maluzvejnieki liek mierā – pieraduši, ka to ļoti vaktē. Tomēr atslābt arī, protams, nedrīkst.

ifiufuif
Roberts Pilips ikdienā pilda ALJA inspektora pienākumus, bet brīvajā laikā arī pats aktīvi makšķerē. Lielākā līdaka, ko izdevies pašam izmānīt, bijusi pāri pa 11 kilogramiem. Bildē – sīgu ielaišanas process Alūksnes ezerā.

Mazai atkāpei – lai saprastu zivju sastāva un ūdens kvalitātes mijiedarbību, pavisam īss un strups barības ķēdes skaidrojums ir aptuveni šāds: mazi vēžveidīgie jeb zooplanktons un bentosa organismi kā sēdgliemenes uzturā patērē fitoplanktonu (galvenokārt aļģes), kas ietekmē ūdens kvalitāti, bet  vēžveidīgos ēd zivju mazuļi un baltās zivis, kuras, savukārt, uzturā lieto plēsoņas. Ja viss ir līdzsvarā un visos barības ķēdes posmos ir nepieciešamais daudzums un izmērs ar zivīm, tad arī ar ūdens kvalitāti viss ir kārtībā. Līdz ko kāds no posmiem tiek izsists no līdzsvara, rodas problēmas. Un tas var dramatiski ietekmēt gan ūdens kvalitāti, gan ezera ekosistēmu kopumā. Lai piedod zinātnieki par brutālo skaidrojumu, bet sākumam ar šo būs gana.

Maliķu nav, ko tālāk?

Kā skaidro Matīss Žagars, tad “ideālā variantā jebkuru cilvēku nogurdinātu ezeru vajadzētu likt mierā aptuveni 4-5 gadus un daba pati par visu lieliski parūpētos. Taču skaidrs, ka ūdens resursus mūsu valstī gan legāli, gan nelegāli patērē ļoti aktīvi, tādēļ tāda situācija šobrīd ir praktiski neiespējama. Un šis ir posms, kur ir jāpieslēdz gan zinātne, gan administratīvie resursi, lai palīdzētu ūdenstilpei atkopties arī pie cilvēku un apkārtējās vides ietekmes. Alūksnes ezers ir labs piemērs visas Latvijas mērogā, ka abpusēji izdevīga un veselīga līdzāspastāvēšana ir iespējama.”

IMG_0756
Vides risinājuma institūta pētnieki – Armands Roze un Matīss Žagars – Alūksnes ezera izpētes procesā.

Jāpiebilst, ka aptuveni ap 2004. gadu ezerā tika aizliegta zvejas tīklu izmantošana. Arī tas būtiski samazināja spiedienu uz zivju resursiem. Tomēr arī makšķernieki spēj ietekmēt jebkuras, pat pašas zivīgākās, ūdenstilpes zivju sastāvu. Pēdējos 2-3 gados, kad ziņas par šī ezera sapņu lomiem ir pārlidojušas visu Latviju, makšķernieku interese par to ir ļoti jūtami augusi. Tas, savukārt, nozīmē arī ievērojamu spiediena pieaugumu uz līdaku un asaru populācijām. Īsāk sakot – lielie eksemplāri, kuru loma ekosistēmas līdzsvara saglabāšanā ir ļoti svarīga, paliek mazāk. Tādēļ šobrīd, izvērtējot zivju sastāvu un makšķernieku lielo spiedienu, ezerā ir atļauts paturēt 3 zandartus un 3 līdakas. Arī par lielo asaru populācijas nosargāšanu šobrīd tiek aktīvi domāts.

100_5343
Māris Lietuvietis un Imants Hamanis ar ezera uzraugu lomu – maliķu murdu.

Māris stāsta, ka sākotnēji ezeru sargājuši un arī laiduši iekšā zivis. Vēlāk sapratuši, ka, nosargājot nārstu un kontrolējot makšķernieku spiedienu uz zivju resursiem, vairums ezera zivju sugas pašas ar visu ļoti labi tiek galā, atliek vien šim resursam pielāgot makšķernieku spiedienu, kas nenodara ļaunumu kopējai zivju sabiedrībai. Tomēr makšķernieku spiediena kontrolēšana (lasi – lomā paturamo zivju skaita samazināšana) nebūt nav tas vienkāršākais uzdevums. Pie katrām izmaiņām jāsaskaras ar visai lielu pretestību, jo ir makšķernieki, kuri normu var noķert teju katrā reizē, un tiem, protams, izmaiņas nav pa prātam. Tomēr šobrīd ezera apsaimniekošanas rezultāti runā paši par sevi, tādēļ izmaiņas veikt ir kļuvis vienkāršāk, jo arī apkārtējie iedzīvotāji ir apjautuši, ka ezers ir viņu bagātība.

1
VVD pārstāvis Imants Hamanis, kurš arī pats aktīvi piedalījies Alūksnes ezera malu zvejas izskaušanā, ar iespaidīgu lomu – 1,490kg asari. 2013. gads.

Atgriežoties pie pētījumiem un novērojumiem, A.Roze atklāj, ka ezers vislabākajā kondīcijā bijis ap 2013. un 14. gadu, kad arī veikti VRI pētījumi, lai noskaidrotu, kādā stāvoklī ir ezers un tā flora un fauna. Zivju sabiedrības sastāvs bijis tuvu dabiskajam. Bet šobrīd jau atkal redzams, ka ezera bagātības reklāma izskanējusi pa visu Latviju no mutes mutē un trofeju mednieki te iegriežas arvien biežāk. Šobrīd tas īpaši atsaucas uz lielo asaru populāciju. Te pie vainas ir ne tikai spiningotāji, bet arī ziemas copmaņi un ūdu licēji. sTādēļ jau tiek domāts par ierobežojumu veikšanu attiecībā uz šīs sugas lielākajiem īpatņiem, kas ir ļoti svarīgs veselīgas asaru populācijas kritērijs, kad asaru sabiedrībā dominē lieli eksemplāri. Starp citu, lai asaris izaugtu līdz 1kg, tam nepieciešams ļoti ilgs laiks, pat 15 gadi un vairāk. M.Lietuvietis, runājot par lielo asaru izķeršanu, piebilst, ka lielāko skādi tiem nodara tie indivīdi, kas pie pirmā plānā ledus, kad asariem ir visaktīvākais barošanās periods, jau lien uz ezera un kauj tos stipri virs normas.

Par zandartiem

Interesants ir arī stāsts par zandartiem. M.Žagars stāsta, ka VRI pētījumos atklāts, ka šeit zandarti aug vidēji ātrāk nekā citos Latvijas ezeros. Tas skaidrojams ar bagātīgo barības bāzi un piemēroto dzīves vidi. Zandartam Alūksnes ezerā ir pietiekami daudz labu nārsta vietu – smilšaini un oļaini sēkļi. Un tomēr to populācija ezerā ir teju pilnībā atkarīga no mākslīgās zivju pavairošanas. Tas galvenokārt skaidrojams ar to, ka ezerā ir ļoti dzidrs ūdens, līdz ar to atklātās vietās, kur nārsto zandarts, ir laba redzamība, kas ļauj citiem plēsīgo sugu pārstāvjiem savā ikdienas uzturā vairumā iekļaut zandartu mazuļus un kāpurus. Un galvenais atbildīgais šajā nodarījumā ir asaru dominance ezerā. Kā zināms, asaris un zandarts savstarpēji konkurē ar barības bāzi. Un, tā kā asari nārsto ūdenszāļu joslā, kur viņu mazuļi ir pakļauti krietni mazākam riskam, tad viņu iespējas izaugt par pieaugušu plēsoņu ir krietni daudzskaitlīgākas. Līdz ar to, ja mērķis ir arī ievērojamas zandartu populācijas uzturēšana šajā ezerā, tad tā ir galvenokārt atkarīga no šīs zivju sugas mākslīgas pavairošanas. Lielajiem eksemplāriem klājas visai labi, jo arī pētnieciskajā zvejā tika konstatēti pat 10 gadu veci eksemplāri.

6
Zandartu populācija ezerā ir atkarīga no to regulāras pavairošanas. Ja tie izaug līdz izmēram, kad tos vairs neapdraud citas plēsoņas, tad kaulaino izmēri var sasniegt trofeju cienīgus izmērus.

Par kormorāniem

Nu jau melnais un visai saprātīgais jūras krauklis būs zināms ikvienam regulāram makšķerniekam. Un ne ar tām labākajām asociācijām. Arī Alūksnes ezeru šis zivju rīma ir izvēlējies par savu bāzes vietu un apsēdis vienu no salām. M.Lietuvietis stāsta, ka pirms diviem gadiem ir ieguvuši atļauju ierobežot to populāciju. Līdz zināmai robežai tas ir izdevies, tomēr līdz galam problēma atrisināta nav. Atskārtuši, ka Alūksnes ezerā to rindas kāds ar blīkšķi regulāri paretina, kormorāni ir pārmetušies uz tuvējiem dīķiem un ezeriem. To intelekts ir tādā līmenī, ka putnu mednieki ir bijuši spiesti mainīt laivu, jo, pamanot ierasti zilo, ar kuru regulāri braukts viņu medībās, tie jau pa gabalu metušies spārnos.

Par sabiedrības līdzdalību

Paralēli ikdienas darbiem Māris un Jānis uzsver, ka ezera un dabas resursu sargāšanā ļoti svarīgi ir iesaistīt un izglītot sabiedrību. Jo tikai ar pāris inspektoru palīdzību tas nav iespējams. Kā piemēru viņi minēja reizi, kad kādā seminārā Norvēģijas kolēģiem prasījuši, kā viņi sargā savus ūdeņus. Ziemeļnieki jautājumu nesaprata, jo tur tos sargā paši cilvēki, sabiedrība. Ja kāds redz ko aizdomīgu, uzreiz ziņo policijai. Ir laiks arī Latvijas sabiedrībai saprast, ka dabas resursi ir mūsu kopējie resursi un nav kādam tiesības tos brutāli izzagt vai iznīcināt. Manuprāt, lēnām, taču lietas sāk vērpties uz labo pusi ar labiem piemēriem. Alūksnieši, piemēram, nodibinājuši arī biedrību “C.Albula”, kura rūpējas par jaunās paaudzes apmācīšanu dabas resursu izprašanā un cieņpilnā attieksmē pret tiem. Svarīgi ir nepārņemt tās paaudzes vai sabiedrības daļas paradumus, kurai ir pārliecība, ka tai pienākas viss, kas dabā it kā ir iegūstams par velti.

DSC_1876
Alūksnes ezera apsaimniekotāji regulāri rīko izglītojošas un iesaistošas dabas nometnes jaunajai paaudzei. Tādējādi jau no bērnības iemācot sakarības dabā un cieņpilnu attieksmi pret mūsu dabas resursiem.

Kādi ir nākotnes plāni?

Ezerā pirms vairākiem gadiem ir ielaistas sīgas. Lai tās nonāktu līdz makšķernieka lomam, nepieciešami aptuveni 7 gadi. Pirms 2 gadiem kāds makšķernieks no Rīgas noķēra 1,5kg sīgu, kas ezeram bija īpašs notikums. M.Lietuvietis atminas, ka zvanījuši un prasījuši, kur makšķernieks licis zvīņas, jo vajagot tās izpētīt un noteikt sīgas vecumu. “Zvīņas, protams, bija jau izmestas miskastē, taču mūsu interese bija tik liela, ka palūdzām tās izmakarēt ārā un pieglabāt. Aizbraucām uz Rīgu zvīņām pakaļ, un vēlāk VRI izpētīja, ka zivs bijusi 7 gadus veca, tātad no populācijas, kuru aģentūra ielaida ezerā 2009. gadā.” Arī pērnajā ziemā noķerta kilogramīga sīga un ik ap brīdim lomos gadās 100-200g šīs sugas īpatņi, kas norāda uz to, ka sīgām ezerā ir labi apstākļi, lai iedzīvotos. No tuvākajiem lielajiem plāniem Māris min varavīksnes foreļu ielaišanu ezerā, tādējādi veicinot ezera kā tūrisma objekta izveidi. Foreles Latvijā ir salīdzinoši rets loms, tādēļ pie pareizas pieejas un apsaimniekošanas Alūksnes ezeru ziemā varētu padarīt par interesantu arī tajos pāris ziemas mēnešos, kad citas zivis ir salīdzinoši grūti pierunājamas uzsēsties uz āķa.

Runājot par apsaimniekošanu, arī šinī ziņā ne brīdi nedrīkst apstāties ar domu, ka nu viss ir paveikts. Jebkura ūdenstilpe ir mainīga, pakļaujoties dabas apstākļiem un cilvēku radītam spiedienam. Tādējādi jāseko līdzi izmaiņām un prognozēm, iespēju robežās pielāgojot tām ezera apsaimniekošanas plānus. Ideālā gadījumā – katrai ūdenstilpei savus, nevis visām piemērot “vidējo temperatūru”.

Un kā ar copi rudenī?

Lai viss neizklausītos pēc Leiputrijas, tad aprakstīšu, kā mums tur gāja. Tas būs īsi. 3 dienās noķēru vienu 2,6kg līdaku. Brālim līdzīgs rezultāts, bet čomu sacensību dienā uz 9 cilvēkiem piemānījām 1 asari. Turklāt tas tika izdarīts uz “mušu” 11 metru dziļumā. Pirmajā dienā copē izbraucu ar zinātājiem – Māri un Robertu -, lai “parāda vietas”, jo man bija viltīgs plāns no 2. vietas pirmajā pavasara posmā sensacionāli pacelties uz pirmo – Alūksnietis taču ir ezers, kur noķert 2-3 metrīgas līdakas ir tikai laika jautājums, vai ne? Sanāca kas cits. Dziļumos līdakas, asarus un miermīlīgo sīkaļu barus eholotēs redzējām. Zivis bija daudz. Mākoņi, mākonīši, dežurantes. Tomēr 10-15m dziļums nav mūsu specialitāte. Un arī asari nav prioritātes listes augšgalā. Gar zālēm un kantēm 2-5m dziļumā izmētājām un izmēģinājām visu kastes arsenālu – gumijas, rotiņus, šūpiņus, voblerus, džerkus, lielas gumijas, ratlinus, krenkus, spinerbeitus un citus ērmus. Ar pauzēm, bez pauzēm, agresīvi, pasīvi, vienmuļi un raustīti. Nekā. Vietējie līdaku matadori šajā gada periodā nodarbojas faktiski tikai ar velci lielos dziļumos. Tas nav mūsu piegājiens, tādēļ nākamreiz jābrauc vai nu agrā rudenī vai vēlā pavasarī.

Uzziņai: fakti par ezeru (VRI dati)

Alūksnes ezers atrodas Alūksnes novadā, Alūksnes pilsētas un Jaunalūksnes pagasta teritorijā. Tā platība pie normāla ūdens līmeņa ir 1605 ha, vidējais dziļums 6,7 metri, maksimālais dziļums 20 metri. No ezera iztek Alūksnes upe, kas pēc 26 km ietek Pededzē. Ezerā ietek 12 dažādi strauti un grāvji. Tas ir 11. lielākais ezers Latvijā.

4

Nobeigumā

Man bija prieks satikt un iepazīt cilvēkus, kas ar savu entuziasmu un brīžiem neformālu pieeju spējuši radīt parauga vērtu piemēru citiem, kuri grib sākt, bet nezina ar ko un kā. Te jums ir gatava recepte – izskaust maliķus, nosargāt resursus, pielāgot makšķernieku spiedienu. Aiziet!

Ceru, ka stāsts mazliet pavēra aizkulises, lai saprastu, ka aiz katra liela darba stāv lieli cilvēki ar lieliem mērķiem. Visi mani sarunu biedri ir arī makšķernieki. Ar to man pietiek, lai saprastu, kur viņi rod to fanātisko motivāciju salauzt gadu desmitos sakņotus priekšstatus par cilvēka un dabas attiecībām. Mazāk filozofijas, vairāk darbu.

Tiekamies pie ūdeņiem!

Aiz nobeiguma…

Nokia burkā uz kantes ezerā

M.Lietuvietis, aprakstot maluzvejnieku radošumu, atminas kādu spilgtu gadījumu dažus gadus atpakaļ.

nokia.jpg

“Inspektori reida laikā uz viena no sēkļa kantīm 7 – 8 m dziļumā uzgāja tīklu, kurš bija pilns ar liela izmēra asariem un vidēja izmēra zandartiem. Tīklu maliķis nebija savlaicīgi izvilcis un zivis jau bija gājušas bojā. Apmēram 50 metru garajā tīklā bija aptuveni 100 kg zivju. Pie tīkla četru metru garā striķī bija piesieta burciņa, kurā atradās vecs Nokia mobilais tālrunis, ar iedegtu ekrāna apgaismojumu. Mēģinot atšifrēt maliķa domu gājienu, secinājām, ka šādā veidā viņš iezīmējis savu tīklu. Proti, tumsā, zinot aptuveno tīkla atrašanās vietu, dzidrajā ūdenī varētu labi saskatīt gaismu no burciņas, un tikt pie sava kārotā loma. Mums nezināmu iemeslu dēļ plāns izgāzās un shēma sabruka. Tomēr es ķēros pie izmeklētāja cienīga azarta un sāku pētīt telefona iekšējās atmiņas saturu. Bildes izdzēsis, video arī nav, bet – BINGO! Atrodas vairāki audio ieraksti, kur bērni muļļājas gar telefonu un sauc viens otru vārdos, kā arī fonā atskan pazīstamas balsis un sadzīves notikumi. Ieraksti nebija gari, bet ar tiem pietika, lai mēs šo vīru no turpat netālu esoša dzīvojamo māju rajona ieliktu savā “melnajā sarakstā”. Tas arī apstiprinājās, jo ne reizi vien tagad tiekamies uz un pie ūdeņiem, risinot dažāda veida neērtas situācijas.”

Advertisements