Stāsts Nr1. Liepājas ezers, 2017. gada jūlijs.
Biju ielaidies ar laivu nepazīstamā ezera nomalē. Kā zināms, tur viss vasarā izskatās pēc līdaku vietas, zāles un puduri. Jau kādu laiku bijām slīdējuši gar vienu zāļu malu apmēram 150m nogrieznī turpu šurpu bez rezultāta. Taču ik pa brīdim apkārt esošajos lēpju džungļos līdakas sevi nodeva. Man kastē bija Zviedrijas izstādes brauciena laikā pirkta, bet neizmēģināta smuka un liela vibroaste. Kopā ar asti ap 20cm. Dzeltena ar melnu vēderu. Līdz šim nebiju devis šai zivtiņas imitācijai iespēju, bet tā man tik ļoti patika, ka todien Liepājniekā to nemainīju nost. Un uzticība atmaksājās.

sfsdf

Klusām slīdot atpakaļ, virzienā uz nelielu zāļu ielenktu “pilsētiņu”, kur iepriekš bijām novērojuši miermīlīgo zivju aktiviāti un pāris plēsoņu šļakstus, iemetu patālu metienu uzreiz aiz nelielas lēpju audzes. Metot parasti mēģinu pašās beigās mazliet ar īkšķi piebremzēt auklu (multiplikatora spolei), lai māneklis ūdenī iekrīt līganāk un precīzāk. Arī šoreiz mierīgi “nosēdinu” dzelteno misionāru kādu pusotru metru aiz lēpju lapām. Līdz ko māneklis ir ūdenī, mēreni to pavelku uz sevi. Tas ar nolūku, ja troksnis pievērsis uzmanību – lai zitiņa mazliet ar asti “uzspēlē”, iedrošinot vai sakacinot potenciālo uzbrucēju. Pēc tam ļauju māneklim seklumā 3-4 sekundes grimt.

Viens…divi…tr….BAMMMM!!! Asi iecērtu kātā un jūtu, ka galā skaistule. Labi pacīnāmies – viņa ar mani, es ar viņu, džungļiem un savu adrenalīnu. Zāļainās vietās izvilkt lielu līdaku nav tas pats, kas uzpumpēt viņu no dziļuma. Tie, kas ir lēpenēs kāvušies ar vismaz 3kg līdaku, sapratīs. Ieceļu savu pretinieci laivā, turpat uztveramajā tīkliņā to nosveru – ap 4kg. Kopā ar sievas brāli Kristapu nolemjam, ka tāda mūsu paredzētajai ģimeņu maltītei būs par lielu, nofotografējam un palaižam atpakaļ. Todien vienīgā cope un vienīgā zivs. Žēl, ka to Liepājnieku nevar aiz zālēm pievilkt tuvāk Rīgai.

 

Stāsts Nr2. Daugavas loki, 2017. gada jūlijs.
Laivu braucienos ar kolēģiem esmu braucis jau 8-9 gadus. Skaidrs, ka katru reizi līdzi ir makšķere un pārsvarā ir bijis jāklausās replikas par lielo muti un mazajām zivīm. Jo šie ir laivu braucieni, kur vienīgais uzsvars uz copi ir mans un vēl viena kolēģa spinings. Turklāt neviens te nestājas pie perspektīvām vietām un divreiz pie viena pudurīša arī tu nekad nepaspēj iemest. Mēs ar savu vēlmi vicināt kātus vienmēr esam bijuši absolūtā mazākumā. Bet nu Daugavas lokos scenārijs bija pretējs.

Tuvojoties vietai, kur krasta līnija izveidojusi nelielu pussalu, metu savu klasisko oranžo Relax Kopyto 4L gumiju ar pretzāļu “ūsām” (lai nekur neaizķeras, jo mēs esam uz milzīga un teju nekontrolējama plosta) pie pašas zāļu malas. Pie viena tāda metiena sajūtu, ka esmu trāpījis precīzi pie līdakas slēptuves – ļauju mazliet gumijai nogrimt un – KNAKTS – līdaka visai nikni sagrābj manu zivtiņu. Mēs skaisti pacīnījāmies. Upes līdakām, kā zināms, ir cits spēks, salīdzinot ar ezera māsām.

1a

Skatītāju skepse pāraugusi vieglā interesē un cīņas vērošanā. Neviens jau vēl nezina, kas un cik liels tur apakšā ir. Redz tikai saliektu makšķerkātu un pilsētas švītu saulenēs, kas izskatās koncentrējies un svarīgs. Pēc līdzvērtīgas cīņas uzmanīgi to ieceļu plostā un beidzot, BEIDZOT atmaksājies 9 gadu darbs, parādot kolēģiem, kāda izskatās tiešām skaista līdaka un kā tā skaisti jānoķer.

Tā kā līdzi mums ir pilni spaiņi ar šašliku, tad arī šī ap 3kg smagā skaistule dodas augt lielāka. Pāris bildes un stāsts ir galā.

Video ar noķeršanu un atlaišanu.

Stāsts Nr3. Upe Ziemeļzviedrijā aiz Polārā loka.
3 dienas bijām, viegli sakot, mazliet vīlušies zivju meklējumos vairāk nekā 1000km tālu prom no siltās mājas gultas. 4. dienā devāmies bridienā pa ieteiktu upi, kur esot jābūt gan lielām alatām, kuras bijām nolikuši kā mērķa zivi, gan arī, protams, līdakām, kuras šajā rajonā nevienu neinteresē un… ir visur.

Sākums neliecināja ne par ko labu – pilns ar līdakām. Sajūta, ka pirms mums kāds upē iegāzis smagā auto piekabi ar viņām. Es biju apbruņojies tikai ar savu pašu vieglāko spiningu, kas absolūti nebija piemērots plēsoņu zobiem un izmēriem. Nolēmu, ka darīšu visu, lai noķertu kaut ko citu, piedzīvotu kaut ko jaunu. Un tas atmaksājās.

Pasakainā vietā, kur upei paplatā vietā tieši pirms pūla atrodas 3 mazas saliņas, veidojas 4 straujas ietekas. Nostājos starp divām saliņām pašā spēcīgākajā straumē un metu savu pāris gramus smago rotiņu labu gabalu aiz ietekas robežas pūlā tieši uz robežas, kur veidojas atstraumes mutulis. 3-4 lēni spoles apgriezieni un ir! Tā kā līdz šim bijušas desmitiem līdaku un asaru copes, tad pirmais sitiens neliekas nekas īpašs. Jūtu, ka zivs nav sīka, taču arī par milzeni to nosaukt nevar, jo esmu jau izbaudījis palielas līdakas uz savu 1-8g kātu. Signalizēju bračkam, ka galā asaris un ar nelielu vienaldzības piesitienu velku to savā virzienā pret lielo straumi.

Pēc mirkļa ieraugu “asara” skaistu sveci gaisā un saprotu, ka BEIDZOT nav ne asaris, ne līdaka! Galvas bibliotēkā sekundes simtdaļā tiek izšķirtas tās retās lappuses, kur man kaut kas rakstīts par baltajām zivīm, un adrenalīna iespaidā mainu savas domas – sīga riktīga! Tomēr attopos, ka mēs taču pēc alatām braucām – ALATA SMUKA! Rokā ir. Pirmā! Vissmukākā!

IMG_20170806_165600_375

 

Stāsts Nr4. 2017. gada jūlijs, Kāla ezers.
Ģimeņu atpūtas ietvaros, kas, protams, ar tālejošu un neslēptu domu sarīkots pie smukā Kāla ezera, kopā ar citu copes atkarīgo – mušotāju Kristapu – pēcpusdienu un vakaru esam rezervējuši līdaku medībām. Kāla vietas, kur ir redzama zāle un puduri, mums jau aptuveni ir zināmas, tādēļ bez lieliem eksperimentiem maucam pa zināmām vietām, bet tovakar pilnīgs klusums. Neviena cope, neviens iznāciens. Baigi nečīkstam, taču skaidrs, ka gaidas bijušas mazliet lielākas par “nu nekas, tāpat jau pie dabas forši”.

Atkarīgajam ar atkarīgo laivā ir viegli. Nav jāpierunā uz vēl vienu “pēdējo metienu”. Tā arī šoreiz, neskatoties uz lietu un vēju, turpinām. Jo skaidrs, ka līdakas te ir. Tikai jāatrod pareizā atslēga, vieta, māneklis, pasniegšanas veids.

Esmu sapratis, ka viena no lietām, kas mani padara atkarīgu no copes, ir tā, ka sportā es nekad neesmu samierinājies ar jebko, kas ir mazāks par čempiona titulu. Līdzīgi arī copē – ja tu to līdaku tajā dienā nedabon, tātad paliec otrais.

Smidzina lietus, pūš vējš, metās krēsla. Nolemjam vēl nolaisties gar niedru malu līdz pēdējam ezera stūrim un tad braukt sildīties. Metiens, nav. Metiens, nav. Metiens, atkal nav… Metiens, na… IR! IR! Pārējais ir redzams bildē.

DCIM100GOPROGOPR0829.JPG

 

Stāsts Nr5. 2017. gada augusts, ezers Ziemeļzviedrijā.
Savā 6 dienu ekspedīcijā aiz Polārā loka, kur pabijām Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā, zviedru ūdeņos pēc plāna bija paredzēts saķert skaistas foreles un alatas. Tā nu mēs piebraucām pie kartē noskatīta ezera, par kuru labus vārdus teica arī onkulis benzīntankā, kur pirkām licences, un salikām uz vieglajiem kātiem mazos rotiņus, lai pēc plāna izbaudītu pasakainus foreļu un alatu uzbrukumus.
Kamēr citi ezera krastā vēl sien mānekļus un velk zābakus, Jānis ar Raivi jau tikuši pie pirmajiem metieniem. Īsumā par turpmākajām 15 minūtēm – ēmmm… līdaka, līdaka, asaris, līdaka, līdaka… Viss skaidrs. Jāpārprofilējas. Vienīgā problēma – tā kā bāzes vieta mums ir Somijā, tad pārprofilēšanās nozīmē iestāstīt vieglajam spiningam un mazajiem mānekļiem, ka šodien būs smaga diena.

Tā nu sakāpām ezera krastā atrastā laivā un sākām ķemmēt ūdens malas un zāļainākās vietas, jo tās ir pirmās, kur zivs jāmeklē svešā ūdens tilpē. Visai regulāri pieteicās līdakas, kuru vidējais izmērs bija ap 1,5kg. Pionieris, kuram pirmajam ienāca prātā uzmest uz ezera vidu, bija Jānis. Un tika pie teju metrīgas zivs. Tā nu arī mēs sākām biežāk krastam griezt muguru un meklēt tās neredzamās slēptuves, kur pulcējas mammas. Divas tādas slēptuves izdevās atrast arī man. Ak jā – tas nebija tas ezers, pie kura mēs domājām, ka esam. Bet piedzīvojumu atcerēsimies vēl ilgi.

DCIM100GOPROGOPR0078.JPG

Video ar līdaku piedzīvojumiem Zviedrijā:

Blieziet! Domājiet! Un arī saudzējiet.

Advertisements