PIRMAIS STĀSTS

“Ej tu nost, iz******a spoli no rokām!”

Parasti esmu ieturēts un spēju kontrolēt savu mātes valodu, taču 2. maijā saulainas dienas vidū piedzīvoju situāciju, kurā arī man pazuda kontrole pār sevi. Uz cīņu ar mani pieteicās viena no 346 kilometru garās upes komendantēm. Bet nu par visu pēc kārtas.

Spiningošanas sezonas atklāšana maijā solījās būt ja ne episka, tad notikumiem un stāstiem bagāta noteikti. Turpinot pērnās sezonas atklāšanas un beigšanas tradīcijas, savācās visnotaļ jaudīga kompānija, kas māk gan atrast, gan noķert lielas zivis. Ar vienu ambīciju – noķert lielās Ventas un Usmas mammas. Tā kā neviens no mums par Ventu neko daudz nezināja un šajā pusē arī liela daļa pat nebija copējuši, tad info vācām kur nu kurais, lai izveidotu perspektīvu vietu karti, cik nu tas iespējams tik milzīgā teritorijā un vēl pirms sezonas atklāšanas. Tā nu 1. maijā 4 laivas, uz kuru klāja iekārtojusies astoņu labi motivētu copmaņu armāda – trofejlīdaku bieds Normunds, Eholotes.lv saimnieks Mārtiņš, džeki ar nopietnu maču pieredzi – Kristiāns un Anatolijs, mans brālis Gints, kas pērnsezon ar kāju atspēra durvis uz lielo līdaku virtuvi, Ēriks, kuram copes talantu papildina arī foto un video meistara šķautne, Osis, kuram arī nopietna lielo mammu vilkšanas pieredze, un es. Lai ievērotu visus vīrusa ierobežojošos noteikumus, bijām spiesti nomāt vēl vienu laivu (par kuru paldies Armandam Zabem). Un lai ar to drīkstētu braukt un neizjauktu dalībnieku ansambli, es 29. aprīlī speciāli šim pasākumam par godu noliku kuģa vadītāja apliecības eksāmenu.

_X3I1701

Pirmā diena neko ļoti lielu, ja neskaita Kristiāna līni uz tviča, neatnesa un Laimīgo zemi nesolīja. Lai arī līdakas noķērām, turklāt pats tiku pie eksemplāra, par kuru būtu priecīgs jebkurā iepriekšējās sezonas copē (84cm), nekas trofejas cienīgs mums todien nepieteicās. Venta tika cītīgi testēta ļoti garā posmā, bedrēs, seklumos, līkumos, taisnēs.

_X3I1857

Pirmās dienas vakarā jūtama neliela vilšanās garša mutē un pavīd jau doma, vai nevajag saīsināt Ventas posmu un 2 dienas dot iespēju Usmai. Tomēr turamies pie plāna un arī otrajā dienā esam uz starta Ventā. Šodien pamainām laivu sastāvus, es kopā ar Norču. Jau pirmajā punktā mans dienas pārinieks tiek pie smukas līdakas, bet par trofeju to vēl nevar saukt un līdz metram arī nestiepjas. Noskaņojums labs un skats uz dienu jau veras saulaināks nekā vakar. Turpmākās dažas stundas gan mazliet mūsu lidojumu piebremzē, sāk iezīmēties vakardienas scenārijs. Tikmēr Kristāns un Anatolijs devušies uz Usmu, no kurienes ik pa brīdim atsūta kāda ap 70cm eksemplāra bildi.

_X3I2053

Dienas vidū, kad saule augšā un skaidras debesis, ar Normundu monotoni ķemmējam kārtējo perspektīvo punktu. Pirms tam esmu uzlicis mānekli, uz kura neko neesmu noķēris, taču vēl pirms tam pasaku, ka es šitam ticu. Auklas galā pieāķēts mans tās dienas varonis – Westin Shad Teez 27cm. Iemetu visai tālu no upes vidus krasta virzienā. Tā kā zinu, ka tur ir bedre, tad nogremdēju mānekli un sāku lēnām tīt iekšā. Tās dienas tukšie metieni skaitāmi jau simtos, tādēļ, protams, spoli un kātu katru sekundi neturu dzelžainā satvērienā. Bet vajadzēja. Pēc kādiem 10 spoles apgriezieniem sajūtu tādu bliezienu rokās, ka ar kastinga kāta āķi sasitu pirkstus, man izsit spoli no rokām, tomēr paspēju špini kārtīgi saķert un vēl piecirst. Jūtu, ka galā jaudīgs bomis, kāts ripā. Viss nostellēts ideāli un inventārs savu darbu izdarīs, tagad galvenais pašam nepieļaut muļķības. Šis ir brīdis, kad iesit adrenalīns, maņas saasinās un tu esi gatavs līdzvērtīgai cīņai – kurš kuru. Es zinu, ka tur nav ne 3, ne 5, ne 7kg līdaka. Cīņas nianses detaļās neatceros, biju citā dimensijā. Bet tas, ko atceros – biju gatavs reaģēt milisekundēs – palaist, ja līdakas jauda pieaug par lielu inventāram, pietīt, kad tā padodas. Ar kātu un rokām amortizēju tās centienus atgriezties savā bedrē. Pēc nepilnu pāris minūšu cīņas Norča pie laivas iesmeļ monstru uztveramajā tīkliņā. Viss. Ir. Nosēžos uz ceļiem, skats uz augšu, izpūšu gaisu. Ir. BEIDZOT IR.

2maijs2020

Saudzīgi nosveram, nomērām – 117cm, 11,8kg. Tieku arī pie ekskluzīvā klubiņa “Pike In LV” kepona, ko nēsā tikai tie, kas pie Normunda laivā tikuši pāri 1m atzīmei. Nofočējam, atvados un palaižam atpakaļ bedrē. Viss.

Ar šo arī Ventas stāsts varētu beigties, taču tas mūsu armādai šoreiz tikai sākās. Pasaucam arī pārējos uz reģionu, kurā tikko esam piedzīvojuši to, pēc kā braucām. Turpmāko aprakstīt ir grūti, precīzu noķerto līdaku skaitu arī es nezinu, taču vēl saķērām plēsoņas no 80cm uz augšu un arī pāri metram lielā skaitā. Vakarpusē vēl laivās esot, saprotam, ka no šāda resursa prom braukt ir grūti, lai arī apsolīts, ka 3. maijā pamēģināsim Usmu, jo tur sākot atgriezties dzīvība. Brīdī, kad Mārtiņš runā pa telefonu, mēģinādams Usmas Atim aprakstīt, kādos apstākļos esam nokļuvuši, man iesit kātā vēl viena ap 90cm skaistule. Pie zivīm tika visi.

IMG_4281

_X3I1215

eriks

Bonusā Osis vēl uz džerka nejauši bija sakacinājis lielisku zandartu, kurš gan nārsta laika dēļ netika ne svērts, ne mērīts, bet uzreiz saudzīgi palaists atpakaļ.

osazandarts

3. maijā neticamais stāsts turpinājās. Lieliska izmēra zivis, no kurām garākā tika Gintam – 116cm. Metra atzīmei viņš todien tika pāri divreiz.

gk44

 

_X3I2033

Arī Osis tika pie jauna personiskā rekorda – 111cm.

osis

Man arī rīts iesākās labi – ar 97cm.

20200503_083313

Tomēr bija sajūta, ka aktivitāte ir mazinājusies. To arī apstiprināja Mārtiņš, pie kura biju iekāpis laivā ciemos uz dažām stundām un iepazinos ar jaunākajiem copes tehnoloģiju sasniegumiem, kas maina priekšstatu par to, kas notiek zem ūdens. Ja paša aktivitātes pēc 30min nerezultatīvas mētāšanas liek domāt, ka te viss ir tukšs, tad multenes ekrānā rāda pretēju ainu – pilns ar līdakām. Tās dažādos izmēros nāk līdzi un seko māneklim, bet neņem. Pauzē, nepauzē, maini mānekļus, bet viņu uzvedība īsti nemainījās. Bet ja visu dienu strādā, tad savus 3-4 kontaktus ar laba izmēra mammu sagaidi. Un realizācija jau atkarīga tikai no paša un inventāra.

Lai arī konkrētu vietu nekur publiski nelikām, taču zināms, daudzi to atpazina. Tomēr pēc saņemtajām atskaitēm nākamajās dienās bija skaidrs, ka Eldorado tajā posmā ir visai ātri beidzies. Vai līdakas aizgājušas līdzi stintēm vai arī meklē nārstojošus nēģus citā vietā, nav zināms.

Te īss un koncentrēts video ieskats mūsu piedzīvojumā.

Par episko atklāšanu atsevišķs paldies taku zinim un trofeju gidam Normundam Ikomasam un ūdeņu elektronikas un lielo kalibru inventāra specam Mārtiņam Balodim, kas izglāba ar spoli otrajā dienā, kad arī pieteicās mana brauciena lielākā zivs. Un, protams, arī pārējiem copes biedriem īpašs paldies par kompāniju. Līdz nākamajam stāstam!

Foto un video autors – Ēriks Kukutis.

OTRAIS STĀSTS

Atpūtas cope… atkal Ventā

Pēc dažām dienām ar ģimeni bijām sarunājuši 4-5 dienas padzīvot kaut kur ārpus pilsētas. Un apstākļi sakrita par labu Ventai. Tā kā cope nebija primāra, tad šajās dienās tikai no krasta pāris reizes pamētāju un atkal tiku pie stāsta. No rīta uz copi paņēmu līdzi savu meitu. Redzot, ka uz gumiju nekas viņai necopē, uzlieku vobleri un saku, ka parādīšu, kā jātvičo. Pirmajā rādīšanas reizē tieku pie līdakas. Otrajā – pie skaistuļa zandarta, ko noķeru otro reizi mūžā un atkal neplānoti. Ātra bilde un dusmīgais dodas atpakaļ sargāt savas nārsta vietas. Skaisti.

zandarts

TREŠAIS STĀSTS

Čomu mači Kālā

Vairākas reizes esam centušies atkost šo skaisto ezeru, bet tas nekožas. Arī šoreiz divās sacensību dienās palikām bez ievērības cienīgiem lomiem, lai gan viens no dalībniekiem – Dzintars – tika pie iespaidīga 1250g smaga un 46cm gara asara. Man spilgtākais mirklis no šīm 2 dienām tomēr paliks brīdis, kas nebija saistīts ar zivīm. Ar maču pārinieku Jāni drošības apsvērumu dēļ bijām izbraukuši krastā, lai pagaidītu, kamēr laikapstākļi un Kāla draudīgie viļņi nomierinās. Nelielā Pella tomēr nav tas kuģis, ar ko censties pierādīt raksturu vētrainos apstākļos. Pamanot gaišas debesis, saulīti un mierīgu vēju devāmies iekšā uz konkrētu punktu. Tiklīdz noenkurojāmies, pamanījām, ka tālā krasta koku aizsegā mums tuvojas balta siena. Lūk, 15 sekundes – labāk redzēt, izstāstīt grūti.

 

CETURTAIS STĀSTS

Ar pakavlaivu Daugavā

Vienu agru darba dienas rītu nolēmu 2h papeldēt ar sen nepiepūsto pakavlaivu. Zivis todien klusēja, bet viena kaija apliecināja, ka Westin Shad Teez ir izdevusies izcila dzīvas zivtiņas imitācija. Te video:

 

Ja sezona turpināsies tā, kā iesākusies, būs jautri. Un tāds arī ir šī hobija mērķis. Ejiet copēt, ķeriet lielas zivis un tās skaistākās saudzējiet!

 

PIEKTAIS STĀSTS

Vēl viens maija stāsts – cīniņš ar sportisku un spēcīgu 4nieci brāļa kompānijā. Izmērs – tuvu pie 90cm.

Tiekamies uz un pie ūdeņiem.