“Osi, jāpieairē, būsim finišā uz laika limita robežas…” Tas bija tas mirklis sacensību pirmā posma finiša nogrieznī, kad es sapratu, ka mani pēdējie divi-trīs “bonusa” metieni mums var maksāt rezultāta anulēšanu. Skatos pulkstenī, apzinos attālumu un ātrumu… neizskatās labi. Bet nu par visu pēc kārtas.

20. jūnijā Latvijā pirmo reizi tika organizētas “Eholotes.lv Pike Fight 2020” sacensības sadarbībā ar “M Boom”. Nopietnās sacensībās līdz šim apzināti neesmu piedalījies, bet tā kā izvēlētā vieta ir Babītes ezers un mērķis – tikai lielās līdakas, tad uzreiz bija skaidrs, ka jāpiedalās. Noteikumi – ieskaitē iet tikai 3 lielākās līdakas, kurām jābūt vismaz 60cm garām, turklāt visas līdakas pēc fotosesijas jālaiž vaļā.

Sporta sacensību adrenalīnu tā kārtīgi neesmu izjutis kopš savas sportista karjeras beigām, copes sacensībās Latvijas līmenī neesmu piedalījies, jo apzinos gan savu meistarības līmeni, gan arī to, cik daudz laika un finanšu resursu prasītu cīnīties par uzvaru. Vienkārša piedalīšanās mani neinteresē. Tā kā brālis iesaistīts organizatoru pusē un nedrīkst piedalīties, tad piekrītu cita copes čoma un lielo līdaku mednieka – Oskara Baško – aicinājumam startēt kopā. Citi dalībnieki – vairāk vai mazāk zināmi un arī publiski pamanāmi makšķernieki ar ļoti cienījamu pieredzi lielo līdaku spiningošanā. Īsumā – kompānija, kurā uzvarēt būtu gods jebkuram makšķerniekam Latvijā.

Lūk, mana pieredze īsumā:

SAGATAVOŠANĀS

Izpēte

Jūnijā dažas reizes aizbraucām uz Babīti, lai saprastu, vai vecās vietas vēl ir vietā un vai ir kas jauns pienācis klāt. Arī nedēļu pirms sacensībām vēl iznāca ieskriet, lai saprastu, kā mainās līdakas noskaņojums. Oskars gan klātienē šosezon ar Babīti satikās vienreiz, taču visu manis iegūto praktisko info apspriedām kopīgi, jo viņš ezeru un tā lielo līdaku vietas zina krietni labāk par mani.

Paralēli sāku rakt augšā visu info, ko par ezeru un līdakām var atrast. Mērķis bija meklēt materiālu, kas palīdzētu atkost līdaku noskaņojumu konkrētos apstākļos. Tas īsti neizdevās, jo visi stāsti beidzas ar pārsvarā vienkāršu statistisku atskaiti, turklāt lielas līdakas kāds bariņš copmaņu mērķtiecīgi te ķer tikai pēdējos 2-4 gadus, un detalizēti stāsti, no kā paņemt ko noderīgu, ir maz. Izpētīju arī publiski pieejamus foto materiālus ar līdaku bildēm no Babītes, pētot mānekļus, laikapstākļus, fonu, lai nojaustu, kurā rajonā, kurā mēnesī un kādos apstākļos zivis ķertas. Neko daudz jaunu vai nezināmu arī te neieguvu, drīzāk apstiprinājumu, ka domāšanas gaita par izvēli starp 2 mums zināmajiem rajoniem ir pareiza.

Inventārs

Tā kā Oskars ir pārliecināts džerkotājs, bet es vismaz 80%-90% laika mētāju lielos silikona mānekļus 20-35cm izmērā, tad te neko jaunu necentāmies izdomāt. Divas dažādas pieejas zivju meklēšanai bija pat ļoti piemērotas. Turklāt, ja kādam no mums sāktu veikties īpaši labi, tad otram nav problēmas pamainīt inventāru attiecīgi uz džerku vai lielajām gumijām. Laivas visiem līdzīgas un elektromotori arī nedod nekādas īpašas priekšrocības. Tas man patīk, jo skaidrs, ka visiem dalībniekiem ir ļoti vienlīdzīgi apstākļi un visu izšķirs prasmes un spēja pielāgoties situācijai uz ezera.

Stratēģija

Šī bija interesantākā daļa visā sagatavošanās posmā. Copes taktiku es izdomāju arī tad, kad vienkārši braucu copēt, taču te nāk klāt papildu faktors – būs vēl 27 ekipāžas, kas gribēs nokļūt pašu atrastajā vai iedomātajā zivīgākajā punktā, kā arī būs laika ierobežojums. Turklāt pārvietošanās visiem būs līdzīga un salīdzinoši lēna – ar elektromotoriem. Tātad jāpārdomā, cik laika veltīt ceļam, jo uz tālāko rajonu no starta jābrauc aptuveni 40-45 minūtes. Ja tur izrādītos klusums, tad uz otru mūsu punktu būtu arī aptuveni 25min brauciens. Izanalizējot visus plusus un mīnusus, rītu nolēmām sākt ar tālāko punktu, kurš šķiet drošākā kārts gan zivju daudzuma, gan izmēra ziņā. Saliekam arī plānus B un C, ja pirmajā rajonā būtu klusums – lai nav laivā jādomā plāns un jātērē laiks. Tas ir būtiski, jo sacensību režīmā meklēt kompromisus laivā ir grūtāk, ilgāk un nerezultatīvāk. Laiku solīja mierīgu un saulainu. Tādu, kas Babītes ezerā tiek aprakstīts pie necopes. Tātad jāizšķiras, vai meklēt klajumā vai zālēs, duļķī vai skaidrā ūdenī. Mums līdzi bija mazā eholote, kas brīžiem ūdens virsējam slānim rādīja 30 grādus… Izšķīrāmies par labu duļķim un pusduļķim. Ja tur nebūs, tad meklēsim lēpēs logus, jo līdaka karstumā un saulē varētu meklēt vēsākas un ēnainas vietas.

STARTS

Šis noteikti bija viens no lēnākajiem un vienotākajiem startiem Latvijas copes sacensībās – 27 ekipāžas smukā barā no Vecupenieku bāzes caur Spuņupes kanālu devās ezera virzienā. Laivā mums vēl pavīd jaunas idejas par pirmo lokāciju, taču vienojamies, ka pēdējā brīdī neko nemainām un turamies pie plāna. Lielākā daļa laivu arī izvēlējusies to pašu virzienu, ko mēs. Tuvojoties īstajam rajonam liela daļa jau izklīst pa punktiem. Atbraucam galā un secinām, ka… mūsu laivā nav enkura. Amatieri. Tas nozīmē, ka apstāties un kārtīgi izstrādāt punktus nevarēsim. Labi, ka vējš ir mazs un ar peldošo enkuru lēnām varam laisties pa vējam un pilnvērtīgi copēt. Jau pašā startā man piesakās 57cm līdaka, tātad ir skaidrs, ka rajonā nav tuksnesis un līdakas ir gatavas kaut kam arī uzbrukt. Pirmo ieskaites līdaku netālu no mums noķer Dāvis Griķis ar dēlu. Rajons tas pats, tātad ar vietas izvēli esam trāpījuši, tagad jāmeklē punkti un pieeja. Noķeram pa vēl kādam zemmēram (ieskaitē iet zivis virs 60cm). Pirmajās pāris stundās pie mēra zivis tikt mums neizdodas, bet turpinām rakt to pašu rajonu, dodoties augšā un dreifējot lejā pa vējam pa jaunām trajektorijām. Enkura neesamības mīnusu sāpīgi sajūtam brīdī, kad vienā punktā, kuram mētājot dreifējām garām, ekipāža “Pasaulē” izvelk pirmo sacensību metru – 111cm līdaku – un pēc brīža vēl vienu 70+cm līdaku. Tātad zivis te ir. Saprotam, ka, neskatoties uz pašu necopi, jaunas vietas nav jāmeklē – zivis šajā reģionā ir, jāatrod tikai pareizā pieeja un enkurs.

Dienas vidū netālu no mūsu laivas garām brauc tiesnešu laiva, kurā atrodas Elvijs Meisters ar fotogrāfu – pajautājam, vai viņiem nav lieks enkurs, un pēc brīža jau varam noenkuroties sev vēlamajā vietā. Paldies viņiem par to! Oskaram kādā brīdī nokrakšķ spole un visamz tajā dienā tā vairs nav lietojama. Labot to nemēģinām, dodu pāriniekam savu džerka “zobu bakstāmo”.

Pirmais punkts, kuru mērķtiecīgi uz enkura apmētājam, ir tajā pašā rajonā – un uzreiz tiekam pie pirmās ieskaites zivs – manu mānekli zobos iecērt 65cm līdaka! Uz brīdi iestājas neliela panika laivā, jo pa dienu iekrājusies maza nekārtība – zivis laivā vēl nav celtas, turklāt svarīgi visu sabildēt pareizi, kā norādīts nolikumā. Osis vēl ierauj āķus pirkstā – pirmās asinis laivā, bet tiekam ar visu galā – nobildējam, aizsūtām. Esam nost no nullles – laba sajūta un copējam tālāk.

Pēc dažām minūtēm tajā pašā punktā Oskara džerkā iebliež 85cm līdaka, kas labi un skaisti pie laivas pacīnās. Nomērām, nobildējam, nosūtām, zivi atlaižam.

Diena jau sāk izskatīties lieliski, tikai laiks neizbēgami sarūk. Pusotru stundu līdz finišam Osim atkal cope uz džerka. Bet šoreiz – zandarts, kas ieskaitē neiet, tāpat kā 101cm garais sams, ko noķēra vienīgā sieviešu kārtas sacensību dalībniece – Laura Liepiņa.

Laiks sāk iet uz beigām un sākam jau rēķināt, cikos jādodas atpakaļ. Turpinām intensīvi mētāt, gaidot vēl vismaz vienu mēra zivi, lai būtu noklājuši visas 3 ieskaites pozīcijas, cerot uz iespējami augstāku vietu kopvērtējumā. Vēlme pēdējā metienā noķert “vēl vienu” mums šoreiz maksāja dārgi. Finišā ieradāmies 2 minūtes par vēlu – diskvalifikācija. Muļķīga iesācēju kļūda un laba mācība. Kopumā finišu nokavēja 3 komandas, kas bija tikušas pie zivīm.

Pie ieskaites punktiem tika 12 ekipāžas. 2 komandām izdevās noķert 4 zivis, vienai – 3 zivis, 3 komandas noķēra 2 līdakas, pārējām sešām ieskaitē šoreiz pa vienai plēsoņai. Kopumā noķertas 24 zivis virs 60cm, 4 no tām bija garākas par 1 metru. 1. vietā komanda Marmors, kurai ieskaitē 102cm, 104cm un 66cm līdakas. Ar iegūtajiem 145 punktiem mēs būtu 6. vietā, kas pirmajai reizei, ņemot vērā apstākļus, konkurenci un enkura neesamību, ir cienījami. No nulles punkta cīnīties par pjedestālu nebūs vienkārši, turklāt nākamie posmi paredzēti jūlijā un augustā, kas sola vēl sarežģītākus apstākļus un aizaugušāku ezeru, vienīgi tad būs vaļā vēl papildu zonas ezerā un būs lielāka teritorija, kur izvērsties. Pats diemžēl uz jūlija posmu netikšu, taču komanda startēs un visticamāk Oskaram laivā blakus būs kāds leģionārs. Ja otrajā posmā izšaujam, tad vēl var cerēt uz augstu vietu arī kopvērtējumā. Ar tādu noskaņojumu arī gatavojamies!

P.S. Jau pēc raksta pabeigšanas saņēmu ziņu, ka 1. posma rezultāti tiek anulēti un kopvērtējumā netiks skaitīti, jo organizatorisku nepilnību dēļ radušies vairāk strīdīgi jautājumi par laivu ierašanās laikiem un līdz ar to arī par kopvērtējuma rezultātiem. Tā kā rūgta bet vērtīga pieredze ne tikai mums, bet arī organizatoriem. Nekas. Nekļūdās tie, kas neko nedara. Esmu drošs, ka 2. posmā šīs nepilnības, ko var norakstīt uz pirmo reizi, būs novērstas ar uzviju.

Visi raksta foto ņemti no Mārtiņa Baloža Facebook profila. Foto autors: Jānis Trekteris – https://www.facebook.com/Janboart.