Pirmo reizi pie mums aizvadītas sacensības Eholotes.lv PIKE FIGHT 2020, kurās uzsvars likts uz noķerto zivju izmēru, ne skaitu, turklāt arī tehniskā ziņā visiem apstākļi bija vienlīdzīgi un ar motoru jaudu neviens nesacentās – visi blieza ar elektromotoriem, jo sacensības notika Babītes ezerā, starts no Vecupenieku bāzes. Kopā bija 3 posmi – jūnijā, jūlijā un augustā. Kopvērtējuma ieskaitē gāja 3 lielākās noķertās un atlaistās zivis, minimālais izmērs – 60cm.

Sacensībās piedalījos arī pats kopā ar Oskaru Baško, tiesa gan tiku tikai uz pirmo un trešo posmu. Atskaiti par pirmo var atrast te. Otrais posms rezultātu un laikapstākļu ziņā bija elle visiem, trešais jau labāks. Te (subjektīvi mani) galvenie secinājumi par sacensībām un arī pārdomas par sporta copes specifiku no amatiera skatu punkta.

PAR SACENSĪBĀM

  • Man patīk, ka tiek domāts par jauniem sacensību formātiem Latvijā. Īpaši par tādiem, kas popularizē saudzīgu attieksmi pret zivīm un dod iespējas arī tiem, kam nav savas laivas un motori.
  • Man patīk, ka visiem ir tehniski (laivas, motori) līdzvērtīgi apstākļi.
  • Man patika atmosfēra, kur visi savstarpēji dalījās secinājumos, kļūdās, veiksmēs. Arī par treniņos pieredzēto.
  • Patika organizatoru attieksme un vēlme sacensības padarīt par svētkiem pašiem makšķerniekiem, kā arī spēja atzīt kļūdas pirmajā posmā un tās labot.
  • Rezultāti “dzīvajā” – noķertā zivs uzreiz tika publicēta sacensību WhatsApp čatā. Ja pašam neķeras, bet citiem ķeras – sāc domāt, ko mainīt, nevis sūdzēties, ka zivju nav.
  • Kā vienmēr – Vecupenieku laivu bāze bija līmenī, protams.
  • Kafijai, ūdenim, zupai, prjaņikiem un alus bundžiņai arī nebija ne vainas.
Mūsu lielākā sacensībās noķertā zivs – Oskars uz Buster Jerk.

Kur redzu vietu uzlabojumiem:

  • Punkti par zivīm, kas noķerti uz konkrētā posma zīmola mānekļiem, varētu būt mazāk. 20 punktiem, kas tiek pieskaitīti, piemēram, pie 60cm zivs, tomēr ir visai liels īpatsvars.
  • Uzvarētāja noteikšana pēc 3 garāko zivju garuma arī varētu būt pārskatāma, lai iedotu lielāku priekšrocību tiem, kas noķer trofeju. Jo nevar salīdzināt, piemēram divu 60cm līdaku noķeršanu ar vienas 100cm līdakas noķeršanu. Te der formāts, kur punktus piešķir, sareizinot garumu kvadrātā. Tas dod 10 000 punktus par 1m līdaku, bet 7200 punktus par divām 60cm līdakām. Saprotu, ka droši vien tika domāts, ka 3 posmos daudzi aizvērs 3 ieskaites zivju laukumus, bet nu tā vis nesanāca. Vasara, saule un ūdens līmenis ieviesa korekcijas, turklāt pirmā posma rezultāti, kas bija kosmiski labi, arī dažādu iemeslu pēc tika anulēti. Un īstenībā labi, ka kopvērtējumā labākie izrādījās arī tie, kas bija labākie skandalozajā pirmajā posmā. Mazāk drāmas visapkārt.

PAR TAKTIKU

Vairāk pieraksti sev, kas var noderēt arī citiem, kas nav apostījuši copes sacensību gaisu

  • Nekas jauns, bet skaidrs, ka bez treniņa braukt uz mačiem ir loterija. Pirms pēdējā posma ezerā nebiju bijis kopš jūnija, arī Oskars ezerā ilgi nebija bijis. Protams, ka vietas ir zināmas, taču pirms pēdējā posma būtu noderējušas pāris reizes maču nedēļā vai īsi pirms tam, lai ielīstu dažos grūti pieejamos stūros, lai nočekotu, vai ir vērts sacensību dienā riskēt un nebraukt uz klajumiem, kur brauca visi. Kā arī pameklēt jaunas vietas.
  • Ir jābūt izstrādātiem 2-3 atšķirīgiem dienas plāniem. Vismaz pirmajai tās pusei. Ko darīt, ja starta vietā neķeras? Ko darīt, ja ir kontakti, bet nesēžas virsū? Ko darīt, ja mūsu vietās jau ir kāds cits? Ko darīt, ja 1h ir klusums? Ko darīt, ja 1h laikā tikai 1 cope? U.tml. Ja ir atbildes uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, tad tas ļoti aiztaupa diskusiju laiku laivā, jo arī komandas biedriem viedokļi un “čutene” var atšķirties un izdiskutēšana, kurā virzienā un kāpēc braukt, ir lieks laika patēriņš.
  • Svarīgi ir ņemt  vērā arī vēja virzienu – saprast, kurā brīdī būs jābrauc pa vējam, kurā pret. Ja nav jaudīgs motors, kad viss vienalga, tad mājupceļu labāk ieplānot pa vējam. Kā arī – padomāt, kā vēja virziens var ietekmēt zivju migrāciju ūdenī.
  • Daudz akadēmiskāk (runāju par sevi) jāpieiet vietu “izstrādāšanai” – mētāt uz visām pusēm, šķiet, nav tas efektīvākais paņēmiens. Reti izmēģināju klasisko “vēdeklīti”, apmētājot visu vietu no vienas malas secīgi līdz otrai. Ja vieta laba, to var darīt atkārtoti. Dreifējot ar peldošo enkuru, svarīgi, lai ātrums nav par lielu, lai paspētu pārbaudīt visas perspektīvās trajektorijas līnijas, puduru malas un bedres.
  • Sacensību laikā meklēt jaunas vietas arī nav prāta darbs. Jābūt punktiem saliktiem pirms tam. Un arī skaidram maršrutam, ar kuru punktu sākt, ar kuru turpināt u.tml.
  • Plānojot maršrutu, svarīgi parēķināt arī ceļā pavadīto laiku. Jo ilgāku laiku māneklis ūdenī, jo lielāka iespēja noķert zivi. Taču citreiz atkal ir vērts ziedot laiku, lai aizbrauktu uz kādu tālāku punktu.
  • Vēl par mānekļa ilgumu ūdenī – sacensībās krietni mazāku laiku patērēju uz ēšanas pauzēm. Sporta želejas un proteīna batoniņi vai vienkārši šokolādes lieliski aizstāj ierastās gaļmaizītes un citus ilgi košļājamus kulinārijas brīnumus.
  • Kamēr nav atkosta konkrētās dienas atslēga, svarīgi ar komandas biedru strādāt ar atšķirīgiem mānekļiem, krāsām, tehnikām, spēlēm. Kad tas uztaustīts, var bliezt ar vienādiem.
Abos posmos, kuros piedalījos, tiku pie zivs. Pēdējā no tām mums deva 6. vietu 3. posmā. Nekas liels, toties uz īstā mānekļa – Wolfcreek džerks ir labs, pārbaudīts arī Somijā.

Paši pēdējā posmā ar vienu līdaku uz Wolfcreek džerka tikām pie 6. vietas, kas uz kopējā fona bija labs rezultāts, zinot, ka daudzi Babītes matadori ar ļoti pieklājīgu trofeju kladi palika uz nulles arī pēdējā posmā.

Paldies vēlreiz Eholotes.lv par šāda formāta aizsākšanu, kā arī par lielisku iespēju sacensību ietvaros ar dalībnieku privilēģijām atjaunot savu copes inventāru un arī garderobi. Rudenim gatavs. Tiekamies pie ūdeņiem!

Foto: Oskars Deišmanis, Jānis Trekteris