Jūlija sākumā 8 dienas pavadījām Somijas ziemeļos, medījot līdakas un citas zivis. Šis būs stāsts par ekspedīcijas sesto dienu, kad pirmo, un, iespējams, pēdējo reizi savās ekspedīcijās izmantojām Somijas ziemeļu gida pakalpojumus. Lūk, kādēļ.

“Jūs visi mirsiet!” – mums nevajadzēja somu-latviešu vārdnīcu, lai pēc kopā pavadītas dienas uz upes iztulkotu Ziemeļsomijas aptuveni 70-gadīgā copes gida Leo jaunākā brāļa vietējo interpretāciju par izteicienu “Ne asakas!”.

Šajā dienā tika saplēstas 4 laivas, 1 auto ietriecās cita auto piekabē, tika salauzti 2 kāti, 2h vilkām laivas pa šauru un akmeņainu upi, kas veda apkārt bīstamām krācēm, un vēl 2 reizes iebuksēja auto, kā arī ūdenī apgāzās kajaks. Jā, tas viss 1 dienā. Tam visam centrā vai tuvu tam bija gida Leo brālis Montana. Vismaz tā mēs viņu iesaucām. Aptuveni 45-47 gadus vecs Ziemeļsomijas iezemietis ar gaišu kazbārdiņu un tuvcīņas zobena izmēra tuteni pie labās kājas.

8:45 no rīta benzīntankā enerģiski iebrauca busiņš ar piekabi, uz kura sāniem bija rakstīts “Leo On The Go!” Tas bija mums ieteikts vietējais copes gids, kas bija ar mieru parādīt kādu vietējo upi, kurā it kā mīt lielas līdakas – mūsu brauciena centrālais mērķis. Leo ir optimisma pilns neliela auguma sīksts vīrelis ap 70, kuram pirms 2 gadiem mirusi sieva, taču par to viņš daudz nebēdā – savā vecumā copē tad, kad grib, kur grib un cik grib, nevis tad, kad var. Un vispār nesteidzīgi bauda dzīvi. Patīk braukt lašos uz Murmansku. Un sagadīšanās pēc tur pat mīt arī viņa jaunā brūte. Enerģisks večuks, kam galvā kepons ar taisnu nagu, kas ikvienu padara par 5-10 gadiem jaunāku. Piebraucam pie upes, kur mūs sagaida arī Leo jaunākais brālis, kas minēts virsrakstā. Šinī upes braucienā Leo paliks viņa ēnā.

Pirmā aina.

Montana, sajuzdams starptautisku elpu pie savas iemīļotās lielo asaru upes un ieraudzīdams arī kādas kameras klātbūtni, jūtami paaugstinājis savu ķermeņa tonusu, kas spilgti izpaužas arī viņa enerģiskajā uzvedībā. Savu kajaku, kurā iesprausti vairāki copes kāti, viņš ar blīkšķi norauj no sava evakuatora uz asfalta un ar vienu roku aizvelk upes virzienā. Nākamajai kārta ir brāļa laivai, pie kuras ir piestiprināts arī iekšdedzes motors. Divatā laivas no piekabes nost ceļ tikai mīkstie – Montana pieķer laivu aiz gala un vienatnē nosviež to ar visu motoru uz… jā, uz asfalta. Nav jau no stikla, izturēs. Ja neizturēs, tad tai šajā upē nav ko darīt.

Otrā aina.

Kad visi palīglīdzekļi nogādāti līdz ūdenim, Montana, joprojām paaugstināta tonusa varā, lec savā evakuatorā, kurš izrādās ir iebuksējis, jo viņš iebraucis tā, kā viņam ir ērtāk, nevis tur, kur ir ceļš un mašīnai būtu vieglāk. Kādu brīdi paplosās un mašīna izrāpjas no risēm. Ceļā pagadās nenozīmīgs traucēklis – brāļa Leo mašīna ar piekabi. Noskan blīkšķis, bet Montanu tas neapstādina. Būkšķis aptur tikai mīkstos, tādēļ enerģiskais soms piedod gāzi. Leo mašīnas piekabe cieš, bet izdzīvo. Montanas skatījumā vainīgs, protams, ir vecākais brālis, jo viņam bija jāparedz, ka Montana būs uzvilcies un aktīvs un nepievērsīs uzmanību centimetriem. Par to, ka Montanam vienmēr taisnība, Leo mani brīdināja vēl šurpceļā, kad pļāpājām par copi viņa mašīnā.

Trešā aina.

Miermīlīgā upe prasīja vairākus upurus. Iepriekš nezinājām, ka līdz mūsu galamērķim būs kādas 8 seklas dažādu grūtības pakāpju krāces. Mūsu piepūšamo laivu smalkie dibeni tam nebija gatavi. Saskrāpējām visus 3 pūšļus. Pirms pēdējās krāces, kas izskatās bīstami draudīga mūsu transportlīdzekļiem un mantām, piestājam malā, lai novērtētu grūtības pakāpi. Konsīlijs ir vienisprātis – neizskatās labi, ir vairāki bīstami akmeņu, straumes un kritumu slazdi, kas var draudēt ar apgāšanos. Tā kā mums ir tikai saliekamie gumijas laivu airi, tad pēc nelielas izpētes nolemjam, ka drošāk būs laivas nest, stumt, vilkt pa tuvo šauro akmeņaino atteku, kas pēc līkuma atkal savienojas ar lielo upi. Vismaz nebūs mantas jālasa pa upes leju un paši būsim sausi. 1,5-2h pa lietu ar slapjām kājām un mugurām nesām cauri 2 laivas ar visu inventāru aptuveni 400m posmam. Procesā, kur paši visu laiku lēkājam no laivas ārā-iekšā, kādā brīdī pret brāļa zābaku neiztur mana špiņa spice. Bet tas sīkums – mums jātiek ārā. Tā kā trešā bija smagākā un lielākā laiva, kurai papildu vēl piekabināts 20hp motors, tad pēc mūsu zirgu cienīgā darba nolēmām, ka tai būtu vērts riskēt iet cauri krācēm pēc Montanas trajektorijas parauga. Šīm krācēm viņš cauri izgāja veiksmīgi atšķirībā no iepriekšējām, kur savu kajaku apgrieza ar dibenu uz augšu. Pamatīgs izpētes darbs, kameras ieslēgtas, glābēji gatavi un… lielā laiva ar nelielu uzsēšanos un mazu kļūmi startā, kad laiva pirms pašām krācēm gandrīz apgriezās ar pakaļgalu pa priekšu, veiksmīgi izlaužas cauri krācēm uz mierīgo upes pūlu, un nu jau redzam mūsu galamērķi – vietu, kur atstāts ekspedīcijas busiņš.

Ceturtā aina.

Galā izrunājam redzēto un piedzīvoto, kas jau ir vairāk nekā iepriekšējās dienās kopā. Piepeld arī Montana un Leo, jo viņu auto arī ir novietots turpat. Tā ir ceļmala, kur upes pūls no ceļa norobežots ar drošības barjerām. Mūsu laivas saliktas rindiņā, pēdējā ir Leo laiva. Kamēr krāmējamies ārā, Montana jau mantas sametis savā mašīnā un mēs pēc viņa uzskatiem par daudz čammājamies. Viņš paķer brāļa laivu un rauj to garām mūsu peldlīdzekļiem uz stāvvietas pusi. Kārlis vēl paspēj paķert savus mušas kātus malā, jo straujā soma daba ir jau pilnīgi skaidra – puse no lietām, kam viņš pieskaras, salūzt vai apgāžas. 3 sekundes vēlāk noskan izteiksmīgs – PUFFFFFFFFFFFF. Montana, raujot malā laivu no mūsējām, uzšķērdis uz apmales konstrukcijas Leo laivu, kuras priekšējais balons momentā ir tukšs. Vainīgs atkal noteikti ir vecākais brālis, kurš atbrauca pēdējais, tādēļ vajadzēja laivu vilkt visiem garām. Kad laiva un Montanas kajaks piestiprināti uz evakuatora, mums nākas pa visiem to izstumt ārā no pusgrāvja, jo Montana atkal ir uzskatījis, ka dabai un mašīnai ir jāpielāgojas viņa paradumiem nevis otrādi.

Baltais Mercedess ar kajaku, laivu un brāļiem Korhoneniem aizbrauc, mēs vēl paliekam, lai sagremotu savu pirmo pieredzi ar Ziemeļsomijas gidiem. Šī varētu būt pirmā un pēdējā reize. Otru copes gidu, kas bija sarunāts uz rītdienu un kura iesauka bija “Suns”, mēs tomēr izlēmām neizmantot. Bet ja dzīvē pietrūkst asuma – man ir kontakti.

Piedzīvotā sekas vēlreiz ar blīkšķi izpaužas nākamajā dienā. Kad pēc pusdienām Raivis dodas uz laivu, es tam vēlreiz atskaņoju soma teicienu, kas skan aptuveni tā –
 “Kīreita sīmoja!” Dažus mirkļus vēlāk Raivja un Raita laivā ezera vidū dienas vidū atskan pamatīgs blīkšķis un gaisa sūces skaņa. Pirmā doma – laiva pušu, jāķer pie motora, lai tiktu pēc iespējas tuvāk krastam. Pēc pāris sekunžu izbīļa abi secina, ka izsprāgusi ir uz laivas grīdas atstātā drošības veste, jo laivā līdz potītēm ir ūdens – vakardienas krāču brūču sekas.

Un jā, dažas līdakas šajā dienā arī pamanījāmies noķert. Monstri upē izpalika, bet pie 3 un 4kg eksemplāriem tikām. Un palika sajūta, ka lielo zivju ķeršanā mēs varam pamācīt viņus. Tas bez augstprātības, jo viņiem ir citi copes paradumi un līdaka kā mērķa zivs nav pārāk populāra – tādu gabarītu rīkus, ar kādiem mēs darbojamies, lokālajos Ziemeļsomijas veikalos nopirkt nevarēja. Un galu galā daudz labāk mums gāja vietās, kuras atkodām paši. Lielākā zivs – Raivja 124cm līdaka.

Par citām mūsu brauciena dienām, lomiem un piedzīvojumiem var palasīt manā blogā – manalidaka.wordpress.com un būs arī dokumentāls video materiāls. Taisnus āķus visiem!

Filma Līdaku ielenktie 2. Montanas lāsts