3 stāsti par to, kas notiek galvā minūti pirms trofejas līdakas iesmelšanas tīkliņā.

Stāsts Nr.1. 117cm un 11,8kg līdaka, upe. Reize, pēc kuras es kātu turēšu stingrāk.

Ar laivu bijām noenkurojušies aptuveni 80m platas upes vidū aptuveni 3m dziļumā mazliet tuvāk tam krastam, kurā bija aptuveni 6m bedre. Biju uzlicis dabīgas krāsas Westin Shad Teez 27cm gumiju ar aptuveni 20g volframa svariņu ar domu, lai māneklis pie ietīšanas ietu tuvu gruntij. Iemetu mānekli un sagaidīju, kamēr tas nogrimst līdz gruntij. Ar domu, ka līdaka straumē varētu sēdēt tuvu gruntij. Tā kā ūdens upē nav ar labu redzamību, tad svarīgi ir mānekli novadīt tai maksimāli tuvu. Līdz ko māneklis nogrima, sāku to lēnām tīt, turot aptuveni metru, pusotru no grunts. Pēc aptuveni 10-12 spoles apgriezieniem sajutu rokās līdz šim stiprāko bliezienu – tā kā todien makšķerēju ar metāla ietvara multiplikatora spoli, kas pie slapjuma kļūst slidena, tad 117cm garā zemūdene to man pilnībā izsita no rokām. Taču par laimi sportā uzdzītā reakcija ļāva noreaģēt laikus un noturēt gan špini rokās, gan arī savaldīt adrenalīnu un iegūt žurnāla vāka cienīgu bildi ar tikpat cienīgu trofeju.

Īpašs paldies: Norčam [spots, tīkliņš, bilde].

Sātsts Nr.2. 111 cm, 9kg, ezers. “Braucam prom, te klusums.”

Stāvējām ar brāli pie aptuveni 7-8m bedres vienā no Somijas labākajām līdaku vietām. Aptuveni pusstundu bijām ķemmējuši perspektīvu bedri un tās kantes uz seklākām vietām. Bija viena laba cope, tas arī viss. Grasījāmies jau braukt projām, man par sevi lika manīt dabiskās vajadzības, un teicu – pēc tam mainām vietu. Taču tajā brīdī krastā piebrauca sveša mašīna, kas izjauca manus plānus un nācās turpināt copēt turpat. Iemetu bedres viducī savu Snackbaits 27cm garo silikona zivi ar ~20g atsvaru. Nogremdēju līdz gruntij ar domu pa diagonāli vilkt augšup, jo nezinājām, kādā dziļumā viņas tur varētu sēdēt. Lēnām, aptuvei 2 apgriezieni 3 sekundēs tinu iekšā auklu, paturot prātā un arī rokās jūtot mānekļa vibrāciju. Tā ir svarīga nianse, jo katram māneklim ir savs ideālais ātrums, kādā tas strādā ar lielāko amplitūdu un spēcīgāko vibrāciju. To ar labu inventāru ļoti labi var sajust. BAMMMM! Blieziens kātā un pārējais jau ir vēsture un skaista bilde.

Īpašs paldies: Raivi [spots], bračka  [spots, tīkliņš, bilde].

Stāsts Nr.3. 110cm, 8,2kg, ezers. “Te kaut kam ir jābūt.”

Seklā ezerā bijām nobraukājuši gar puduriem, meklējot līdakas virs metra. Šis tas bija atsaucies, bet ne tas izmērs, ko vēlējāmies. Stāvējām netālu no diviem perspektīviem puduriem, laimi meklējot arvien to tuvumā. Aiz muguras mums bija salīdzinoši neliels klajums – līdz tuvākajai niedru sienai aizmest nevarēja. Tā kā agrā rīta daļu bijām nomētājuši pārsvarā gar puduru malām, tad nolēmu, ka “jāuzmet uz vidu pie lielajām”. Auklas galā fluorkarbona pavada ap 70cm un sakabe, kuras galā bez atsvariem pielikts 27cm Snackbaits indīgi dzeltenā krāsā ar melnām pumpām – tāds, ko pats uz savu galvu nepirktu (gaumes un ticības jautājums), taču uzticējos eholotes.lv Elvija ieteikumam par tumšāku un necaurredzamāku ūdeņu mānekļiem. Metiens ap 40-45m tālumā, 2 sekundes pagaidu, lai māneklis mazliet iegrimst – dziļums aptu veni 1,30-1,50m. Lēnām sāku ietīt – tieši tik lēni, lai māneklis neķertu grunts zāles, kas vēl nav nosēdušās. DANKŠ!!! Pārējais ir vēsture. Un dažas smukas bildes.

Īpašs paldies: Janka [spots], Elvijs [māneklis], bračka [spots, tīkliņš, bilde].

Trofejas līdakas cope (ja vien tā nav vienīgā tavā dzīvē) nav veiksme, tās ir sekas Tavam domu gājienam. Visas aprakstītās zivis aug lielākas un ceru, ka šogad veiksmīgi iznārstos. Tiekamies uz ūdeņiem!