Ar spiningu pēc trofejas

Amatiera copes piedzīvojumu pieraksti

Fakti par līdaku

Nārsta laikā līdaku mātīti mēdz ielenkt pat vairāki kavalieri, kas izmēros bieži vien ir krietni knapāki par ikriem pilnajām lēdijām.

Līdaka ir Latvijā visizplatītākā zivju suga – tā sastopama aptuveni 70% upju, 90% ezeru un arī jūras piekrastes ūdeņos, jo pie mums tai ir ļoti labi dzīvošanas un vairošanās apstākļi gan ūdens temperatūras, gan ūdens augu un barošanās ziņā. Turklāt līdaka nav pārāk cimperlīga būtne – tā spēj izdzīvot arī sliktas ekoloģiskās kvalitātes ūdenī. Pie mums līdaku nevar sastapt mazos (mazāk par 10ha), slēgtos un bieži slāpstošos ezeros, kur tā var aiziet bojā skābekļa trūkuma dēļ. Līdaka ir visai plaši izplatīta arī Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Lai arī parasti līdaka ir vientuļniece, tās mēdz uzturēties arī nelielās komūnās līdz 4 eksemplāriem ar nosacījumu, ka visas ir aptuveni viena izmēra. Arī pašam reiz Babītes ezerā ir gadījies 3 metienos pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā izvilkt identiskas trīnītes. Līdaka parasti medī vienatnē un uzbrūk no slēpņa, pārtikā pamatā lieto citu sugu zivis. Līdakas var sasniegt vairāk nekā 20 gadu vecumu, lai arī dažos materiālos tiek pieminēti stāsti par 30 un pat vecākiem eksemplāriem. Tas gan attiecas uz mātītēm, jo tēviņi bieži vien nedzīvo ilgāk par 5-6 gadiem. Svara ziņā lielākā līdaka dokumentēta 19. gadsimta sākumā – 41,7kg. Tā paša gadu simteņa beigās un 20. gadsimta sākumā Īrijā piefiksēti 173 un 175cm gari eksemplāri. Mūsdienās šādas zemūdenes vairs gan nav fiksētas – iespaidīgākie rekordi grozās starp 20 un 30kg un aptuveni 135cm garumā. Mūsdienu oficiālais rekords fiksēts Vācijā – 25kg mamma, kas uzķērās uz spiningotāja mānekli 1986. gada oktobrī. Latvijas rekords ir fiksēts Unguru ezerā vien 3 gadus vēlāk – V.Petjukeviča 1989. gadā pieveiktā 139cm garā skaistule svēra 19,56kg.

8
Nārsta laikā līdaku mātīti mēdz ielenkt pat vairāki kavalieri, kas izmēros bieži vien ir krietni knapāki par ikriem pilnajām lēdijām.

Vairošanās

Nārsta laiks. Konkrētu nedēļu, kad notiek līdaku pārošanās dejas, paredzēt nav iespējams, jo mūsu ziemas un pavasara attiecības ir tikpat neprognozējamas kā iesācējs laivā. Ja ziema aizkavējas, tad aizkavējas arī nārsts. Visbiežāk Latvijā līdakas nārsto aprīlī, taču atsevišķi eksemplāri ar nobriedušiem ikriem ir manīti pat jūnijā un jūlijā. Līdakas, kas ezeros un upēs ienāk no jūras piekrastes, nārstam nobriest nedaudz vēlāk. Šogad pavasaris atnāca salīdzinoši agri un attiecīgi arī nārsta laiks. Uz savām nārsta vietām līdaka dodas jau savlaicīgi. Līdaku tēviņi nereti savu pēcnācēju vietā dežurē jau vairākas nedēļas pirms mātīšu ierašanās.

Nārsta vietas un apstākļi. Latvijā līdakas nārsto pavasarī, kad ūdens ir aptuveni 6-14 grādus silts pēc Celsija. Mātītes un tēviņa mīlas dejas notiek ļoti seklās un siltās vietās – līčos, upes grīvās, applūdušos krastos. Starp citu – tēviņi dod priekšroku par sevi lielāka izmēra lēdijām, kurām pret to nav iebildumu un nereti tās pavada uzreiz divi vai pat vairāk džentelmeņi. Ja ir piemēroti apstākļi, tad līdakas var nārstot arī savā dzimtajā upē vai ezerā, bet ir gadījumi, kad tās migrē visai tālu uz citām vietām. Minimālais laika posms, ko līdaka pavada savā nārsta vietā, ir 10-14 dienas, bet maksimālais laiks ir aptuveni mēnesis.

Nobriešana pēcnācējiem. Ņemot vērā katras ūdenstilpnes īpatnības, līdakas augšana un attīstība notiek atšķirīgi. Līdaku mātīte pēcnācēju radīšanai nobriest aptuveni 2.-4. savā dzīves gadā, kad ir sasniegusi 30-40cm izmērus. Tēviņi savai dzimtas vairošanas misijai mēdz nobriest nedaudz ātrāk. Pētnieki uzskata, ka līdaka nārsto katru gadu, taču ir novērojumi, ka līdaka var nenārstot, ja tam nav piemēroti apstākļi. Tādos gadījumos ikri rezorbējas jeb uzsūcas. Vecākās līdakas mēdz nārstot pat ar 4-5 gadu atstarpi.

Līdakas vēderā ir tūkstošiem ikru – aptuveni 20-30g uz 1g līdakas svara. 1961. gadā Burtnieku ezerā pētīja 37,5-52cm līdakas svarā no 480g līdz 1400g. To vēderos bija 4-15,8 tūkstoši ikru. Lielākā daļa no tiem iet bojā jau pirmajās dienās pēc saules gaismas ieraudzīšanas pavisam vienkārša iemesla dēļ – ēdiena trūkuma dēļ.

Pēc nārsta beigām mātītes ir zaudējušas daudz spēka un enerģijas un ķeras klāt iekavētā atgūšanai – tā ātrāk par tēviņiem dodas prom no nārsta vietas un uzsāk savu pavasara uzbarošanās kūri.

Līdakas augšana

Lai līdaka izdzīvotu, ūdens temperatūra nedrīkst pārsniegt 30 grādus pēc Celsija. Savukārt pētījumi laboratorijās pierādījuši, ka tā spēj izdzīvot arī pie 0,1 grāda temperatūras, kas ir jau bīstami tuvu ūdens sasalšanai. Ja vasarā tās apdraud saule, tad ziemā lielākā bīstamība ir sals un skābekļa trūkums. Pētījumi pierādījuši, ka ekstremālos apstākļos labāk spēj izdzīvot mazāki eksemplāri un tēviņi.

Līdakas augšanas ātrums pat vienā ūdenstilpnē var būt atšķirīgs gadu no gada. Tas atkarīgs no skābekļa daudzuma, ūdens temperatūras, ūdens kvalitātes, gaismas-tumsas ciklu garuma, barības bāzes, gan arī no kopējā līdaku blīvuma. Līdaku mātītes aug nedaudz ātrāk nekā tēviņi. Interesanti, ka pie lielāka līdaku blīvuma kādā ūdenstilpnē to augšanas ātrums samazinās. Tātad lomā paturamo līdaku garuma robežas paaugstināšana ne vienmēr novedīs pie līdaku skaita palielināšanās. Kādā pētījumā Zviedrijas ezerā novērots tieši pretējs efekts, kad ar mērķi palielināt līdaku skaitu, noteiktais lomā paturamās zivs izmērs palielināts uz 56cm, taču tas novedis pie teju 80% līdaku skaita samazinājuma.

Pirmajā dzīves gadā līdaka sasniedz aptuveni 15-30cm garumu. Līdakas organisms uzskatāms par izveidotu, kad tā sasniedz 17,5mm garumu. 50cm izmērus līdaka sasniedz aptuveni 3-5 gadu vecumā. 60cm līdaka sasniedz aptuveni 5-6 gados. Līdakas līdz 6 gadu vecumam arī veido lielāko daļu savas sugas populāciju. Vecākas līdakas dabīgas mirstības un arī zvejas rezultātā ir sastopamas krietni retāk. Līdaku maksimālais vecums ir lielā mērā atkarīgs no to dzīves vietas. Tiek uzskatīts, ka līdaku mātīte vidēji dzīvo aptuveni 12-13 gadus, bet tēviņi 5-6 gadus. Taču senākā literatūrā atrodamas arī liecības par 30 gadnieci Somijā, 25 gadnieci Kanādā un citām ilgdzīvotājām. Jo vecāka kļūst līdaka, jo lēnāk tā aug – līdzīgi kā cilvēkam, savas dzīves nogalē līdakas augšana gandrīz pilnībā apstājas.

2
Līdaka par savām mājām izvēlas vietas, kur tā var netraucēti slēpnī gaidīt savu upuri, turklāt tās labi attīstītie maņu orgāni dod labas priekšrocības medībās sliktas redzamības apstākļos un to viņa nekautrējas izmantot. Tā sastopama zāļainās vietās, siekstās, upju sanesumos, bedrēs, uz kantēm un visur citur, kur ūdeņos sastopama novirze no līdzenas, vienmuļas un labi pārskatāmas dzelmes.

Mājvieta

Par savām mājām līdaka parasti izvēlas vietas, kur tā var paslēpties un kur tai tuvumā ir nepieciešamā barības bāze. Tai patīk ne pārāk dziļas un zāļainas vietas upju deltās, grīvās dažādos līčos un sēkļos. Jebkāda veida šķēršļi, saneši, siekstas, sakrituši koki, lieli akmeņi, bedres, straujas dziļuma maiņas un kantes tai kalpo kā slēpnis. Vietās ar “pannas dibenu” līdaku atrast būs grūti. Upēs līdaka vienmēr stāv ar galvu pret straumi, viņai patīk atstraumes un citas mierīgas vietas, kur nav jāpatērē enerģija, lai nepamanīta stāvētu uz vietas un gaidītu savu upuri.

Lai arī dažādās ūdenstilpnēs līdakas uzvedas nedaudz atšķirīgi, tomēr pamatā tā nav liela klaiņotāja. Daži pētījumi parāda, ka tā pamatā mēdz uzturēties teritorijā, kuras diametrs nepārsniedz 100m. Tiesa, ir pētījumi, kuros minēti kilometriem tāli līdakas ceļojumi uz nārsta vietu un atpakaļ. Upēs līdaka mēdz pārvietoties aptuveni 500m robežās augšup un lejup. Pētījumi Temzas upē rādīja, ka līdaka dienas laikā ļoti reti veic garāku distanci par 1km. Lielākā līdaku pārvietošanās ir konstatēta seklos ezeros, kur bieži vien līdakas uzturēšanas vietu nosaka tās barības (zivju) paradumi un pārvietošanās. Kādā pētījumā secināts, ka līdakas, kas vecākas par 5 gadiem nereti pārvietojušās no zāļainām vietām krastā uz atklātākām un tālākām vietām ezerā, kur mīt lielākas barības zivis. Interesanti novērojumi bijuši kādā Kanādas ezerā, kur līdakas pamatā devušas priekšroku seklām un ūdens augiem bagātām vietām. Tās mēdza dažu stundu laikā veikt garas distances, vējainās dienās līdakas priekšroku devušas no krasta tālākām vietām, kas bijušas līdzīgas viņu ierastajai mājvietai, savukārt saulainās dienās tās pārvietojušās uz seklām vietām tuvāk krastam, bet lietainas dienas viņu uzvedību īpaši nav mainījušas. Somu pētnieki eksperimentos secināja, ka līdaka savā mājvietā atgriezusies pat tad, ja pēc noķeršanas brīvībā tika palaista pavisam citā vietā.

Pavasarī un vasarā līdaka meklējama seklākās vietās, bet ziemā tā labprātāk uzturas dziļumā. Seklos ezeros, kas ir bagāti ar dažādiem ūdens augiem, tām ir teju ideāli dzīves apstākļi, taču arī dzidros, dziļos un akmeņainos ziemeļu ezeros tās jūtas ļoti labi. Zemā temperatūrā līdaka kustas lēnāk.

Šajā gaļas mašīnā nevēlas nokļūt neviens – ne zivis, ne copmaņa pirksti. Līdakas zobi ir vērsti nedaudz uz iekšpusi, tādējādi maksimāli mazinot sava upura iespējas aizmukt.

Barošanās

Galvenie maņu orgāni. Līdakas galvenie maņu orgāni ir redze, garša, oža un sānu līnija, kas sajūt vibrācijas.

Tas, kas liek līdakai uzbrukt, ir vizuālie un mehāniskie stimuli. Smaržai turpretī ir pavisam niecīga nozīme. Tiek uzskatīts, ka līdaka daudz aktīvāk barojas mākoņainās dienās, bet saulainā laikā galveno maltīti atliek uz vakaru, nesmādējot arī agras brokastis, kad vēl nav pārāk gaišs. Tas gan ir visai nosacīti, jo pētījumu dati dažādās valstīs un apstākļos mēdz atšķirties. Tā kā arī Latvijā, lai trāpītu uz līdakas brokastu vai vakariņu galdu, bez saviem lokālajiem eksperimentiem, pierakstiem un secinājumiem neiztikt.

Līdakas redze. Vislabāk līdaka redz skaidrā ūdenī. Tās acis ir ļoti kustīgas, kas ļauj redzēt gandrīz visos virzienos un leņķos un izsekot līdzi ātri kustīgiem objektiem. Tā izcili spēj noteikt attālumu līdz redzamajam objektam. Laboratorijas pētījumos secināts, ka līdaka saviem upuriem visbiežāk (50-70%) uzbrūk vājas gaismas jeb krēslas apstākļos. Tas, iespējams, ir tādēļ, ka līdakas redze un attīstītā sānu līnija šādos apstākļos ļauj būt pārākai pār saviem upuriem, ko viņa, protams, nekautrējas izmantot.

Līdakas sānu līnija. Eksperimenti ir pierādījuši, ka pat akla līdaka spēj izdzīvot un medīt, jo, pateicoties mehānisku stimulu uztveršanas spējām, tās diezgan precīzi nosaka tuvumā esoša upura atrašanās vietu. Tiesa, salīdzinot ar redzi, šīs sajūtas precīzi darbojas vien nelielā attālumā.

Līdakas garšas sajūta. Zobainajā līdakas mutē atrodas arī mēle, kas ļauj saprast, vai pakamptais kumoss ir baudāms vai izspļaujams. YouTube ir redzami vairāki video, kur līdaka uzreiz pēc mākslīgās ēsmas sakošanas to spļauj ārā.

Līdakas smaržas sajūta. Ja var ticēt pērnā gadsimta septiņdesmito gadu pētījumiem Krievijā, tad lai arī līdakai ir smaržas orgāns, tā nozīme barības iegūšanā ir tuvināma nullei. To pierāda arī līdakas agresīvie uzbrukumi mākslīgajiem mānekļiem, kuri ar garšu vai smaržu neizceļas.  Smaržas signālus līdaka aktīvi uztver un “tulko” pārošanās periodā.

Zobi. Līdakas zobu skaits nav atkarīgs no vecuma, dzimuma vai sezonalitātes. Dažādos ezeros un apstākļos pētīto līdaku ilkņu skaits ir 11-12. To nomaiņa ir dabisks, nepārtraukts un neregulārs process, kuram nav būtiskas ietekmes uz līdakas apetīti. Lūk arī atbilde mūžīgajam mītam par to, vai līdaka maina vai nemaina zobus – maina, taču bez noteiktas regularitātes un bez aktivitātes izmaiņām. Līdakas zobu rindas ir tipiskas plēsoņai – no tiem tikt vaļā ir teju neiespējami jebkuram tās upurim.

Līdaka uzbrūk ar milzīgu spēku, pietuvojoties savam upurim un tad veicot izšķirošo uzbrukumu, atverot savu milzīgo un draudīgo muti, no kuras nav pasargātas ne miermīlīgās zivis, ne plēsīgās, ne sugas māsas un nereti šī plēsēja uzkož pat vardes, žurkas un pīlēnus.

Kur un kā līdaka uzbrūk saviem upuriem? Ieraugot savu upuri, līdakai ir sekojoša darbību secība: acu pagriešana, ķermeņa pagriešana, upura izsekošana, uzbrukums. Pēc noskatītās maltītes saķeršanas tā to pagriež ar galvu pa priekšu un norij. Tas, protams, neattiecas uz jūsu vobleri, no kura tā centīsies atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Izpētīts, ka līdaka savu izšķirošo uzbrukumu veic, kad tās upuris ir attālumā, kas pielīdzināms pusei no līdakas ķermeņa. Līdaka drīzāk uzbruks upurim, ja apkārtējā vide būs kustības ierobežojoša, lai samazinātu sava upura bēgšanas manevru iespējas. Uzbrukuma laikā līdz pat pēdējam brīdim līdaka savu muti tur aizvērtu un tikai pirms pašas kampšanas to plati atver, burtiski iesūcot savu ēdienreizi rīklē un satverot to ar savām asajām zobu rindām. Ar pilnu sparu līdaka spēj uzbrukt 2-4 zivīm. Pēc tam tās enerģija, precizitāte un asums nedaudz sarūk, kas dod lielākas iespējas upurim aizmukt. Interesanti, ka ir izpētīts, ka līdaka daudz efektīvāk spēj uzbrukt vientuļām zivīm, bet, ja noskatījusi upuri barā, tad uzbrukumu efektivitāte krītas. Iespējams, tas saistīts ar zivju savstarpējo brīdinājuma signālu izplatīšanu līdz ar līdakas uzbrukumu, kā arī ar to, ka līdakas uzbrukuma laikā zivju bars uz brīdi izklīst, kas dezorientē uzbrucēju, un tā ir spiesta patērēt dārgo enerģiju atkārtotam uzbrukumam – jo mazāk spēka tai paliek, jo neefektīvāki uzbrukumi. Bet, ja reiz upuris ir nokļuvis viņas zobos, tad to izkārtojums ir nežēlīgs – izrauties brīvībā ir teju neiespējami. Šajā ziņā līdaka īpaši neatšķiras no citiem plēsoņām, kas nedzenas pakaļ visam baram, bet gan rūpīgi noskata vājāko, slimāko, nomaļāko, neuzmanīgāko. Vēl pētījumos tiek minēts, ka lielākās līdakas pavada mazāk laika medībās nekā jaunākās māsas un to upuru izmērs ir lielāks, bet skaitliski mazāks.

3
Līdakām patīk sekli un zāļaini ezeri. Šādas vietas ar ūdensrozēm gandrīz droši signalizē, ka kaut kur tur apakšā mitinās zaļsvārce.

Kas ir līdakas ēdienkartē? Laboratorijā veikti pētījumi liecina, ka upuru astes formai, zivs spilgtumam un krāsai ir krietni mazāka nozīme nekā upura uzvedības īpatnībām, kas nosaka, vai līdaka izvēlēsies uzbrukt vai nē. Tā nav pārāk izvēlīga savā ēdienkartē un labprāt pielāgojas savu upuru sezonālajiem paradumiem, sekojot līdzi to pārvietošanās īpatnībām ūdenstilpnē. Neskatoties uz to, ka ir pētījumi, kas norāda uz to, ka līdaka notiesājamās zivju sugas īpaši nešķiro, daži zinātnieki konstatējuši arī ēdienkartes īpatnības, kad tā par upuriem biežāk izvēlējusies savā mājvietā mazāk izplatītu zivju sugu, kam iemesli var būt dažādi. Piemēram, citu zivju apgūtās prasmes kopīgi aizsargāties no plēsoņu uzbrukuma baros. Ēdamo zivju sugas atšķīrās arī dažāda garuma līdakām.

Lai arī pamatā līdaka labprāt našķojas ar zivīm, nereti vājas barības bāzes apstākļos tās nesmādē arī vēžveidīgos, vardes, kukaiņus un putnu mazuļus. Taču tie drīzāk ir izņēmumi – arī mūsu platuma grādos atrast līdakas ar ko eksotisku vēderā nemaz negadās tik bieži.

Optimāls līdakas noskatītā upura izmērs ir aptuveni ¼ no tās izmēra. Krievijas zinātnieki pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izpētījuši, ka pamatā tā barojas ar 3-15cm lielām zivtiņām, bet lielāka kalibra maltīte ir krietni retāka parādība. Rudenī un ziemā līdakas izvēlējās mazākus upurus nekā pavasarī un vasarā. Vēl novērojumi ļāva secināt, ka lielākas līdakas izvēlas nedaudz lielāku ēsmu, salīdzinot ar savām mazākajām māsām, taču nav tā, ka lielās ēd tikai lielu barību, bet mazās – mazu.

7
Līdakas kustīgā, tumšā un noslēpumainā acs, kas atgādina saules aptumsumu, ir galvenais instruments barības atrašanā. Līdakai ir ļoti maz tā saucamo melno punktu, kur tā savu upuri nepamana. Tad talkā nāk sānu līnija – eksperimentos pierādīts, ka izdzīvot un medīt spēj pat akla līdaka.

Barošanās laiks. Pētījumi kādā Kanādas ezerā liecināja par to, ka līdaka visvairāk barības dienā uzņem jūnijā, savukārt līdzīgs pētījumi ASV ezeros kā aktīvākos barības uzņemšanas periodus norādīja pavasari un rudeni, bet pasīvākie mēneši bija no janvāra līdz aprīlim. Vasarā līdakas diezgan bieži ir sastopamas ar tukšiem vēderiem, jo augstā ūdens temperatūra tām ne visai patīk un viņas kļūst pasīvas, neskatoties uz to, ka barība siltā laikā pārstrādājas krietni ātrāk nekā aukstā laikā. Ja +2C ūdens temperatūrā barības pārstrāde prasa 12 dienas, tad +16C grādos – 2 dienas.

Periods starp maltītēm atkarībā no laikapstākļiem un ūdens temperatūras var svārstīties no 2 dienām (maijs-oktobris) līdz pat 60 dienām (janvāris-aprīlis).

Kanibālisms. Līdz ko starp līdaku mazuļiem ierobežotos barības apstākļos parādās izmēru starpība (kāds paēdis vairāk, kāds mazāk), tā lielākie sugas īpatņi sāk nodarboties ar kanibālismu, kas vairāk vai mazāk būs raksturīgs visu līdakas dzīvi. Tas nebūt nav viens no galvenajiem barības avotiem, drīzāk izņēmumu gadījumi. Pieaugusi līdaka savu mazāko sugas māsu neēdīs aiz gara laika, bet gan tikai tad, kad tas būs nepieciešams izdzīvošanai, jo visa cita pieejamā barība būs vai nu nepietiekamā daudzumā vai arī tā būs mazvērtīga. Vienkārši izsakoties – ja uz divām līdakām būs viena mailīte, tad lielākā līdaka apēdīs gan mailīti, gan mazāko māsu, lai justu sāta sajūtu.

Līdakas attiecības ar citām zivīm

Līdakas īpatsvars tiešā veidā ietekmē arī konkrētās ūdenstilpnes zivju populāciju un tās apjomu. Vairāki pētījumi apliecinājuši, ka lielu līdaku izķeršana veicinājusi citu zivju sugu pieaugumu. Līdaka mēdz sadzīvot kaimiņos ar citiem plēsējiem – asari, zandartu, samu, foreli un citiem. Tā sacenšas ar viņiem ne tikai barības ieguvē, bet nereti arī ievērojami paplucina pašu konkurentu rindas, tādējādi gan paēdot, gan tiekot galā ar sev nevēlamu kaimiņu. Pajautājiet foreļupju matadoriem, ko viņi domā par līdaku šādās upītēs. Īrijā, piemēram, savulaik dažās upēs apzināti ir samazināts līdaku skaits, lai saglabātu foreļu saimi. Taču, lai aizstāvētu zaļās mežones reputāciju, jāsaka, ka līdakas loma ūdens populācijas tīrības uzturēšanā kopumā ir ļoti svarīga – tā bieži savai maltītei izvēlas tieši nevērtīgākās zivis, kā arī slimos, vārgos un savainotos indivīdus, tādējādi paglābjot ūdeņus no zivju pārpilnības un slimībām – līdaka noteikti ir viens no galvenajiem šīs barības ķēdes posmiem.

Interesanti, ka ir novēroti gadījumi, kad kādā ūdenskrātuvē ielaistās līdakas savstarpēji konkurējušas ar ūdenskrātuvē dabīgi izaugušajām māsām, kā rezultātā nelūgtajām viešņām nācies piekāpties un tās no ūdenskrātuves izzudušas.

Makšķerēšanas ietekme

Vairāki pētījumi apliecinājuši, ka saprātīga makšķerēšana kopumā (nav runa par zveju ar tīkliem un nelegāliem zivju ieguves veidiem) palielina līdaku blīvumu ūdenstilpnē, taču samazina vidējo izmēru. Vietās, kur līdaku nārstam ir labvēlīgi apstākļi, tās iznīcināt ar saprātīgu makšķerēšanu nav iespējams, jo tās, pateicoties bagātīgajam ikru daudzumam, ļoti labi kompensē iztrūkumu savā sugā.

Līdaka ir ļoti dzīvotspējīga zivs. Vairākos eksperimentos novērotas spiningotāju atpakaļ palaistās līdakas – no tām ilgāk par 6 mēnešiem neizdzīvoja vien 2%. Jāpiebilst, ka šajā gadījumā āķi nebija dziļi ierīti. Citā līdzīgā eksperimentā atpakaļ palaisto līdaku mirstība bija aptuveni 5%. Vēl ir īpaši pētītas līdakas, kuras āķi vai trijžuburi ierijušas dziļi, un tas nogriezts nost, atstājot to līdakas rīklē. Mirstība šādu līdaku vidū bija aptuveni 13%, turklāt 60% no izdzīvojušajām līdakām ierītie un nogrieztie āķi no rīkles bija pazuduši. Plēsoņas, kas savu dzīvi turpināja ar āķiem rīklē, neuzrādīja nekādus augšanas vai attīstības traucējumus salīdzinājumā ar savām sugas māsām.

Kādā pētījumā Vācijas ezerā 25 makšķernieki ihtiologu uzdevumā dažādos veidos ķēra līdakas, lai varētu izpētīt faktorus, kas ietekmē līdakas aktivitāti. Viens no galvenajiem secinājumiem bija tāds, ka turpmākajās divās dienās pēc intensīva makšķernieku spiediena līdaku aktivitāte ievērojami kritās.

Foto: copeslietas.lv lietotāja orchide.

Nobeiguma vietā

Varu derēt, ka, lasot šo apkopojumu, vismaz pāris reizes jums bija vēlme oponēt minētajiem faktiem, pamatojoties uz personiskajiem novērojumiem un pieredzi. Tā tam ir jābūt – pat vairāki apjomīgi pētījumi mēdz būt pretrunā viens ar otru, jo līdakas uzvedību ietekmē ļoti daudz faktori, līdz ar to neviens no secinājumiem nav akmenī iekaļams. Šajā rakstā nepieminēju vēl virkni faktoru, kas potenciāli var ietekmēt līdakas uzvedību – ne gaisa spiedienu un mitrumu, ne laikapstākļu maiņas, ne mēness fāzes, ne vēja virzienu un citas parādības, jo par šīm tēmām zinātniskus pētījumus es neatradu, bet atsevišķu copmaņu minējumus un novērojumus gan. Tādēļ arī jums iesaku veikt pierakstus, lai labāk izprastu līdakas paradumus tajās vietās, kur spiningojiet. Arī man ir šādi pieraksti, taču tos īpaši neņemu vērā, jo braucu copēt nevis tad, kad zvaigznes sastājušās pareizā secībā, bet tad, kad man ir brīvs laiks, jo galvenais nav loms, bet gan process, kuru kopš ilgi gaidītā 1. maija atkal varam kārtīgi izbaudīt. Lai jums piedzīvojumiem bagāta 2015. gada plēsoņu sezona!

4
Ja savā atvaļinājumā vēlaties iekļaut līdaku copi, tad tas jāplāno zili iekrāsotajās robežās – tieši šajos platuma grādos līdakai ir vispiemērotākie dzīves apstākļi.

*Raksta pamatā izmantots apjomīgs ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas pētījumu apkopojums, kā arī Dr. biol. Jāņa Birzaka raksts “Zivju ielaišana Latvijas iekšējos ūdeņos resursu papildināšanai (līdakas piemērs)”.

Advertisements
%d bloggers like this: