Autori: Gunārs Klēģers, Matīss Žagars

Plēsīgo zivju makšķernieku vidū attieksme pret asari mēdz būt divējāda. Pirmā lielā grupa to neuzskata par īpaši iekārojamu trofeju, jo tā maksimālie izmēri ir krietni mazāki nekā, piemēram līdakai, lasim, forelei, samam. Turklāt to izplatība ir ļoti plaša un arī noķeršana neprasa īpašu talantu. Turpretī otra lielā copmaņu grupa asari uzskata par aizraujošu un sportisku pretinieku tieši dēļ tā, ka tas mūsu platuma grādos ir visai izplatīts, tātad savā ziņā garantē, ka nepaliksi uz nulles, kā arī tā raksturs, uzvedība ne vienmēr ir prognozējami, kas copmanim liek domāt līdzi un šķetināt asaru rēbusu teju katru dienu no jauna. Un ja ir vēlme tikt pie vismaz kilogramu smaga īpatņa, tad jau sākas pavisam aizraujošas prāta spēles.

Tiek uzskatīts, ka asaris līdz šā brīža veidolam savas attīstības gaitas uzsācis aptuveni 19 miljonus gadu atpakaļ. Mūsdienās Eiropas asaris sastopams Eiropā un Āzijā, un ar cilvēka palīdzību nokļuvis arī Dienvidāfrikas, Austrālijas, Jaunzēlandes un citos ūdeņos. 

Evolūcija parūpējusies par asara spējām izdzīvot pat ļoti skarbos apstākļos. Par asaru klātbūtni teju katrā upē un ezerā nekādu pārsteigumu nav, taču purva ezeri, kur redzamība ir tuvu nullei un ziemā tie teju izsalst, ir tāda dzīvotne, kur labprātīgi zivis kāju (spuru) nespers. Taču asaris arī tādā vidē spēj pārsteigt makšķerniekus ar iespaidīgiem izmēriem un pārsteidzošiem paradumiem.

9 fakti par asari

  1. Latvijā tas nārsto laika posmā no aprīļa līdz jūnijam, kad ūdens temperatūra ir 3-20 grādi.
  2. Dzimumgatavība asarim iestājas, kad tas sasniedz aptuveni 15cm izmēru.
  3. Asari pārsvarā uzturas baros.
  4. Asaris var sasniegt aptuveni 22-25 gadu vecumu.
  5. Tas reti uzturas straumē, drīzāk meklē lēnus un stāvošus ūdeņus.
  6. Latvijas oficiālais asaru rekords ir 2,15kg, noķerts Cepša ezerā 2003. gadā (K.Cekuls).
  7. Oficiāli reģistrēts lielākais noķertā asara svars ir 4,8kg, izmērs – 60cm. 
  8. Asaris par plēsoņu kļūst, sākot no aptuveni 120mm garuma. Līdz tam tas barojas ar planktonu un citiem zemūdens augiem un mikroorganismiem.
  9. Pēcnācēju radīšanai asaru tēviņi ir gatavi jau 1-2 gadu vecumā, mātīties – 2-4 gadu vecumā.

Asaru mazuļi ir delikatese ne tikai plēsējiem. Kamēr tam ir mīsktas spuras, to nesmādē par ruduļi, raudas un līņi.

TEIČU PURVA STĀSTS

Kopš 2020. gada ar kolēģiem esam pētījuši vairākas Latvijas ūdenstilpes vidē, kas cilvēkiem ir praktiski nepieejama*. Mērķis – izpētīt un salīdzināt zivju augšanas un barošanās paradumus cilvēka mazskartās ūdenstilpēs. Vieta – Teiču purva rezervāts, kur makšķerniekiem un apmklētājiem liegts atrasties. 

Asaris ir unikāla zivs, lēnaudzīgs briesmonis pozitīvā nozīmē un evolūcijas meistardarbs. Tas, kādos apstākļos šī zivs spēj pilnvērtīgi dzīvot, augt un vairoties, ir fenomenāli. Kopumā tika izpētīti 7 ezeri Teiču purvā, kur cilvēka klātbūtne ir teju maksimāli izslēgta. Nevar, protams, apgalvot, ka maliķi te nekad netiek klāt, taču jābūt ļoti apņēmīgam, vai izsalkušam un izmisušam, lai caur aizaugušu un staignu purvu dotos barības meklējumos uz šīm vietām.

Lai arī izpētes grupas dalībnieki savā pieredzē bijuši vairākos mazskartos ūdeņos, tomēr tas, ko šajos ezeros izdevās izpētīt, nereti pamatīgi pārsteidza. Par lielāko pārsteigumu autoru kļuva tieši asaris. No septiņiem ezeriem piecos tika konstatētas zivis. Trijos no šiem ezeriem vienīgā sastopamā zivju suga bija asaris.

Lai saprastu apstākļus, kādos šie strīpainie dinozauri tur dzīvo – iedomājieties tumšāko ūdeni, kādu esat redzējuši. Redzamība tur ir aptuveni 10-15 centimetri, ne vairāk. Barības bāze kā jau purva ezerā – ļoti nabadzīga. Tas, kas nošokēja – asaru kuņģu sastāvs, kas ievērojami atšķīrās no tā, ko esam pieredzējuši citos Latvijas ezeros. Kopumā šeit tie aug ievērojami lēnāk, jo barības bāze purva ezeros ir gaužām nabadzīga. Tas, ka asari barojas ar kukaiņu kāpuriem, nav nekas neierasts – to var novērot visur. Taču šo purva melnīgsnējo strīpaiņu kuņģos atradām pieaugušus – lidojošusun rāpojošus – kukaiņus, gan bites, gan skudras, gan zirnekļus, gan sienāžus un citus brīnumus, kas iekrituši ūdenī. Šos ezerus ieskauj meži un purvi. Un viss dzīvais, kas nokļūst ūdenī, ar lielu varbūtību savu ceļu turpina asaru vēderos.

9-10 gadu vecumā asari šādā vidē sāk augt krietni straujāk. Līdz ko tiem mute ļauj nomedīt un norīt savu sugas brāļus, tie krietni aktīvāk sāk pieņemties miesās. Kanibālisms šādā vidē ir ikdiena.

Otra lieta, kur novērojām evolūcijas ģenialitātes klātbūtni – šiem asariem ir lielākas acis, salīdzinot ar saviem dzidrūdens brāļiem, kā arī garāka un sazarota sānu līnija, kas attiecīgi ļauj tumšos ūdeņos uztvert vairāk gaismas un medīt, proporcionāli vairāk izmantojot sānu līniju.

Šie ūdeņi mums arī iezīmē lielisku mērauklu, kā vērtēt ezeru un upju ekosistēmas veselīgumu. Tā fundamentālā kļūda, ko pieļauj lielākā daļa makšķernieku un nereti arī ūdeņu apsaimniekotāji un lēmējvara, vērtējot zivju resursus – priecāšanās par zivju skaitu. Taču zivju skaits nebūt nav dominējošais rādītājs, lai izvērtētu, vai ūdeni varam saukt par veselīgu un zivīgu. Ir jābūt līdzsvaram starp zivju skaitu un izmēru. Diemžēl līdzšinējie mūsu pētījumi liecina par to, ka vidējais plēsīgo zivju izmērs mūsu ūdeņos ir par mazu. Ja stundas laikā noķersiet 5 zemmēra līdakas, tas nebūt nenozīmēs, ka esat lieliski sargātā un apsaimniekotā ezerā. Ir jābūt jautājumam – kur ir lielie eksemplāri? Ja ūdenū nav lielu īpatņu, visai droši var teikt, ka kādā barības ķēdes posmā ir radusies cilvēka izraisīta kļūda. Vai nu makšķernieku, zvejnieku spiediens ir par lielu, vai ūdens kvalitāte ir neatbilstoša, vai kādi citi faktori to ir negatīvi ietekmējuši. 

Mūsu apskatītajos ezeros dominējošais asaru izmērs bija aptuveni 15-20cm. Uz šī fona, salīdzinot ar citiem ūdeņiem, visai daudz bija arī iespaidīga izmēra zivis, tostarp īpatņi virs 40cm. Kādi ir lielākie eksemplāri šajās neskartajās vietās, atliek tikai minēt, jo ierasts, ka tieši lielākie un vecākie ir arī gudrākie. Ne velti tie spējuši šādā vidē izdzīvot 10, 15 un vairāk gadus.

Šie 5 pētījumu gadi deva iespēju papildināt asarim veltīto enciklopēdijas daļu ar vēl pāris nozīmīgām tēzēm un novērojumiem. Tā spēja adaptēties skarbiem apstākļiem ir vērtējama kā unikāla. Ir fascinējoši, ka daba ir radījusi tādu izdzīvošanas mašīnu. Ja skatāmies uz šīs zivs aprakstu, tad redzams, ka tā vairošanās un arī dzīvošanas paradumu apstākļi ir ļoti dažādi. Lielākajai daļai zivju tas būtu neizturami un pat nāvējoši. Bet asaris pielāgojas. Pielāgojas un dominē šādās vietās. Un gribētos, ka katrs makšķernieks to tā arī novērtē – kā  neatkārtojamu meistardarbu, kas viennozīmīgi ir pelnījis vairāk cieņas un labāku reputāciju. Nākamreiz, kad pats vai jūsu bērni noķers asarīti, atceraties, ka rokās turiet miljoniem gadu gaitā radītu evolūcijas meistardarbu.

Šis asara piemērs ir interpretājams arī attiecībā uz citām zivīm, piemēram, līdakām. Zivju skaits nedrīkst būt svarīgākais rādītājs, pēc kura vērtējam mūsu ūdeņu stāvokli. Vienkāršākais veselīguma rādītājs ir zivju vidējais plēsēja izmērs. Ūdeņos saimniekiem ir jābūt vidēja un liela izmēra īpatņiem, nevis zemmēriem un mazajiem īpatņiem. Zivij ir jāļauj izaugt līdz vidējam un lielam izmēram. Tīnis nedrīkst būt boss. To ļoti labi var novērot ūdeņos ārpus Latvijas, piemēram Eiropas ziemeļos, kur ūdens resursi ir bagātāki un mazskartāki. Tur valda daba, taču arī cilvēkam ir jāspēj ar dabu atrast kopēju valodu un ar efektīvām, pārbaudītām un sevi pierādījušām metodēm apsaimniekot populārus un makšķernieku iecienītus ūdeņus.

Pie mums diemžēl šobrīd daudz populāros ezeros situācija tiek pasniegta kā ļoti laba, pamatojoties uz noķerto zivju skaitu, nevis izmēru. To mēs mēģinām mainīt, un šis unikālais Teiču purva ezeru izpētes piemērs, kā arī peiredze no citām eskartām ūdenstilpēm ļauj ar svaigu aci paraudzīties uz savu iemīļoto piepilsētas ezeriņu.

*ERAF finansēto pēcdoktorantūras pētniecības projektu Nr. 1.1.1.2/VIAA/4/20/736 “Dabiskas purva ezeru ekosistēmas – meklējot ekoloģiskus parametrus, kas ilustrē cilvēka ietekmes neskartu ekosistēmu funkcionēšanu” īsteno LHEI sadarbībā ar Kopenhāgenas Universitāti. Pētījuma veikšana Teiču dabas rezervātā saskaņota ar Dabas aizsardzības pārvaldi. 

Raksts publicēts žurnālā Copes Lietas 2023. gada maijā.