Skaistas bildes, pasakaini lomi, laimīgi džeki un paliels apskaudēju bariņš. Nu tā aptuveni izskatās skaisto Ziemeļu braucienu atskaites Facebook un Instagram bildēs, kas nu jau kļuvusi par rutīnu. Un tādēļ šoreiz nevis par to, kā tur aizbraukt un kaut ko noķert, bet kas jādara, lai braucienu sap.. pardon, uztaisītu tādu, ka paliek sajūta, ka kaut kas nebija, kā vajag. Tas tiem, kas plāno pirmo reizi. Un nobeigumā – īsi par mūsu šī gada braucienu uz Zviedrijas ziemeļu ūdeņiem.
NOTEIKUMS Nr. 1
Visu plānot pēc principa – “Nemīz, būs ok!”
Te gan jāņem vērā, ka tieši ar šādu frāzi sākas daudz ļoti interesanti stāsti, kuriem gan bieži vien ar zivs noķeršanu nav nekāda sakara. Pie šī teiciena var pielikt klāt sekojošo: gan apģērba izvēli, gan transporta izvēli, gan inventāra, gan medikamentu izvēli. Jebkura no šīm lietām (neatbilstoša apstākļiem) var sajāt braucienu vai vismaz daļu no tā. Turklāt jāņem vērā, ka kopīgos piedzīvojumos tava problēma kļūst arī par pārējo biedru problēmu. Bet arī te var viņiem atbildēt – “Nemīz, būs ok!”
Pretzāles – viss tiešām ir rūpīgi jāsaplāno un jāparedz inventārs un citas lietas dažādiem apstākļiem, kas tur var mainīties pa stundām, ne dienām.
NOTEIKUMS Nr.2 – Pēdējā brīdī uzmest.
Viss vienkārši. Nedēļu pirms brauciena pasaki čaļiem, ka sorī, fōrsmažōrs.
Pretzāles – priekšapmaksa.
NOTEIKUMS Nr.3 – Mīlēt bardaku.
Ja esam kopā lielā barā (vismaz 5-6 un vairāk), tad gan jau starp mums būs kāds, kuram patīk gan grīdu slaucīt, gan traukus mazgāt, gan ēst taisīt un vakarā pirms miega vēl ieaijāt. Tā nav.
Pretzāles – kārtības un virtuves dežūras.
NOTEIKUMS Nr.4 – Gan jau kāds par to padomās.
Taisnība. Kāds par to (lai kas tas arī būtu) vienmēr būs padomājis. Bet viņam diez ko nepatīk, ka kāds būs padomājis, ka gan jau kāds cits par to būs padomājis.
Pretzāles – par savu labsajūtu un vajadzībām vienmēr parūpējies pats.
NOTEIKUMS Nr.5 – Es gribu pabūt viens!
Ziemeļu nekurienē tas nestrādā. Tur katru gadu pa reizei nenostrādā arī “Nu jau gan mēs te vairāk apmaldīties nevaram”, tādēļ pa vienam nekur un nekad vairs neejam. Apmaldīties ir ļoti vienkārši. Mob.t. zona te ir, te nav, un naktis mēdz būt ļoti aukstas.
Pretzāles – netēlo varoni. Visur jādodas vismaz divatā.
Tas īsumā. Un tieši tāpēc mums viss katru gadu ir lie-lis-ki. Pieredze un profesionalitāte. Mums var nostaigāt lomi, taču nekad nepaliekam bez stāstiem un piedzīvojumiem.
Te maza atskaite par šo gadu. Varbūt mazāk par zivīm, jo ar tām gāja pasmagi.
Pēc tam, kad visiem bijām salielījušies par helikopteri, saliekamajiem kanoe, teltīm un 5 mežonīgām dienām, beigās tomēr kolektīvi sabijāmies no sasolītajām un ilgi gaidītajām lietusgāzēm mūsu reģionā, kur arī bija pa kādam meža ugunsgrēkam, un palikām pie tradicionālā formāta ar vienu bāzes vietu un apkārtnes klejojumiem. Jo negribējās, ka mūs ieceļ kalnos un tad 2-3 dienas sēžam slapjā teltī un… lasām grāmatu. Labāk lasīt grāmatu sausā namiņā, bet vēl labāk copēt.
Iepriekš rezervētos saliekamos kanoe tomēr paņēmām, jo bija jau samaksāts un cerējām, ka noderēs tāpat, taču vērtīgākais, ko tās deva, ir atziņa, ka nākamreiz jāpalūdz, lai izīrētājs parāda, kā salikt, vai arī izvēlēties kādu vienkāršāku alternatīvu vai prasmīgākus kopā licējus. Salauzām vienu no konstrukcijas trubām jau pirmajā salikšanas mēģinājumā (lai arī tīri tehniski pie salauztās trubas kāt bija manas rokas, tomēr lietoju daudzskaitli, jo visas bēdas, tostarp finansiālās, braucienos kolektīvi dalām proporcionāli vienādās daļās). Tātad – vai nu mēs mazliet nesapratām instrukciju, vai nu mums bija par daudz spēka, vai nu mums iesmērēja jau mazliet aizlauztu trubu, kādas bija citas – tādas pašas – konstrukcijas detaļas.
Pirmās dienas klejojumos Raivis jau 6.-7. metienā kādas upes pūlā noķer skaistāko foreli mūsu braucienu vēsturē – 58cm! Bingo – esam beidzot trāpījuši uz foreļu Eldorado! Būs! Nebija. Turpmākā brauciena laikā pie mēra foreles vēl tiku es (aptuveni 40-42cm), kā arī pašās beigās Raivis pie 35cm. Detaļās neiegrimšu, taču meklējām daudz un kārtīgi. Tas ietver gan upes un ezerus, gan mānekļu čupu. Vietējie mūsu izmisumu mazliet noslāpēja, skaidrojot, ka šī gada laikapstākļi viņu pusē ir anomālija un zivis tādēļ ķeras slikti.
Lielās līdakas ar mums šogad nerunāja. Brauciena lielāko līdaku noķēra Gints pēdējās dienas pēdējā metienā – 5,5kg. Vakariņu izmēru 1,5-2kg te gan varēja salasīt kā gailenes rudenī, ja tāds būtu bijis mērķis. To, ka mēs bijām lielu līdaku vietās, apliecināja gan mājiņas saimnieks Mika (par viņu mazliet vēlāk), gan arī kāda epizode. Īsumā: ar bračku esam atraduši skaistu ezera vietu, kur liels līcis veido upes izteku. Tur ir gan lieli asari, gan alatas, gan arī pamanām palielu foreli ūdenī – bagāti ūdeņi. Stāvam laivā, valkājam lielus un mazus mānekļus un filozofējam, kādēļ šinī vietā nav redzēta vai pieķērusies neviena līdaka, jo barības bāze fantastiska. Te pēkšņi bračka saka: “Paskaties, kas uz mums lūr!” 1,5m no laivas līdaka ap 5kg piebāzusi purnu pie ūdens virsmas lūr uz brāli, kurš tin iekšā savu līdaku kacekli. Uz mūsu izmisīgajiem vizuļu metieniem viņa turpināja nereaģēt.
Dvēseli šogad veldzēja alatu un lielu asaru atsaucība. Lielāko alatu noķēra brālis, taču vakara pienākumu aizsegā pirms filēšanas aizmirsām to nomērīt. Tātad visos mūsu stāstos tā būs mazliet iespaidīgāka nekā īstenībā. Bet varbūt arī nē.
Īpašs paldies asariem. Nekad nebūtu domājis, ka Zviedrijas ekspedīciju ietvaros to labprātīgi uzdrukāšu. Bet šogad sanāca līdzīgs stāsts kā kaķim ar griķiem, kur pirmajā un otrajā dienā ir “Fū…., griķi, vēēē…”, bet trešajā pēc bada jau “O! Griķīši!” Tie ķērās smukos izmēros. Izcili dumji. Kamēr viens tāds 500g kukulis izmisīgi rotiņa galā cīnās par dzīvību, vēl kādi 10 pāris metru attālumā nāk līdzi un visu procesu ar atvērtu muti vēro un pēta. Diez vai zinātniskos nolūkos, jo nākamajā metienā parasti uzķērās nākamais “zinātnieks”. Jānis ar Raivi atkal piedzīvoja brīžus, kad šādu kukuli cenšas atņemt lielas līdakas.
Atsevišķs paldies un komplimenti šī gada “jauniņajiem” – Guntim un Rolandam, kuri nepilnu mēnesi pirms izbraukšanas piekrita aizpildīt divas pēkšņi atbrīvotās vietas. Brauciena sākumā uzdāvināju abiem cepures ar uzrakstu “No guts, no story.” jeb, latviski pārfrāzējot – lai dabūtu labu stāstu, vajag dzelzs olas. To arī abi pierādīja. Tikai viens piemērs. Klāt nebiju, atstāstu. Kādas upes pūlā Rolandam pieķeras milzīga forele. Tiešām milzīga – iet prom kā bez pretestības. Pārmauc pāri upes otrā krastā un iepinas ar visu auklu zālē un stāv. Tā kā Rolandam nav liela pieredze ar milzīgām forelēm, kas iepinas upes zālēs otrā krastā, tad talkā ar padomu nāk Guntis. Arī viņam nav pieredze ar lielām forelēm, kas otrā krastā iepinas zālēs, toties padomi gan ir. Godīgi sakot, neesmu vēl saticis copmani, kuram neatkarīgi no pieredzes nebūtu kaut kas pamācāms brīdī, kad otram copmanim ir nestandarta situācija. Ko darīt? “Ja gribi to zivi, jāpeld pakaļ, vecīt!” Rolim divreiz nav jāsaka – drēbes nost un upē iekšā. Neizplūdīšu detaļās, taču nav pārsteigums, ka forelei tik liels, tuvs, izmisis un mērķtiecīgs mīlestības žests nebija pa prātam – viens vilnis un prom ar visu mānekli. Zivs nav, bet veča iekšas un stāsts ir. Pēc tā arī mēs katru gadu braucam. Vēl jāpiemin abu aptuveni 18km klejojums dienas garumā. Maldoties. Nonāca līdz tam, ka sāka uz taciņas mest riekstu čaumaliņas, lai atrastu atpakaļceļu vai saprastu, ka met cilpas.
Un nu par Miku. Mums bija labs mājiņas saimnieks. Labs, jo dalījās ar saviem copes noslēpumiem, iedrošināja lietot viņa copes inventāru, parādīja kartē labākās vietas. Bija arī dažas īpatnības, kuras uzreiz grūti ierindot baltā vai melnā kastē – tās vienkārši bija. Mūsu iepazīšanās bija īsa. Mika no rīta atbrauca, pajautāja, vai viss kārtībā. Pastāstīja, kā un kur viņi te velcē milzu foreles uz beigtām ~25cm alatām, kā arī par labākajām copes vietām, kur 4os no rīta 10 minūšu laikā viņi tikuši pie skaistas foreles un pārējo copei atvēlēto laiku “drink vodka”. To, ka tā nav plika lielīšanās, Mika apliecināja arī, saņemot mūsu dāvanu – litrīgu šņabi. “Paldies” vietā viņš to skanīgi atskrūvēja un ar tik pat skanīgiem plunkšķiem kādu brīdi no kakliņa patukšoja. 9:00 no rīta. Neteikšu, ka tas bija pārsteigums. Mīlestība uz dziru ir iekrāsota viņa nemainīgi sārtajā un ziemeļu skarbuma skartajā sejā. Bet kā jau teicu – lāga vecis un no rīta nebija pillā. Un vēl nianse – mellenes, kas bija biezā slānī ap Mikas mājiņu, nevajadzētu ēst. Uz jautājumu, kā mums labāk darīt ar atkritumu maisiem – vest uz pilsētu, vai arī ir citas vietas tuvāk, viņš atteica, ka principā varam tos sadedzināt lielajā mucā, kas ir pagalmā, degvielas mučele ir zem mājiņas grīdas. Lāga vecis. Šim padomam gan nesekojām, jo apkārtnē nebijām vienīgā apdzīvotā mājiņa un vispār pie tā sausuma tas nešķita diez ko droši un eko-friendly. Varbūt ka pietrūka kāds, kas pasaka: “Nemīz, būs ok!”
Nobeiguma vietā nerediģēti īsie copes brauciena dienasgrāmatas atslēgvārdu pieraksti no telefona:
- diena. 3 upes, sausi ezeri, bezbailīgas līdakas, mazās foreles, Raivim 58cm forele, Guntim liela līdaka aiziet, Mika ierauj no kakliņa, pārplīst riepa.
- diena. Laivā pa ezeru, atklājam skaistu un zivīgu izteku, akmeņi, alatas upē, asari kā zombiji, līdaka lūr virsū. Guntis ar Raimondu maldās, 18km, bārsta pistācijas, lai atrastu atpakaļceļu, Raivim ar Janku ap 40 alatām, daudz ezerus apskatīja. Vēl viena mīksta riepa.
- diena. Roadtrip+Street fishing ap 150km, Mincim sīga, līdaka 4kg, alata, alatas un vietējie pie slūžām, copes veikals, 10 min pāliju ezerā un pamatīga lietusgāze, Mincis kaut kur ceļmalā atstāj un pazaudē špini, Raivis ar Janku salauž spiningus, Raivim līdaka nozog kilo asari, Jankam līdaka nokož auklu ar visu noķerto asari.
- diena. Atslodze, ģitāra, dziesma Jankam, kastinga čempionāts.
- diena. Riepu serviss, lucky coin, cope ceļmalas ezeros un upēs – katrā pa kādai zivij. Pāliju ezers, Rolis pirmajās minūtēs paslīd, iemauc ūdenī, pelde pa pliko, mainu mānekļus, ticu vietai pie upes iztekas. Pēc stundas presēšanas – BEIDZOT! Uz rozā tārpa. Rolands ar lielu līdaku salauž kātu.
- diena. Dēļ vēja netiekam pāri ezeram uz zivīgo izteku. Līdakas. Izbraucam uz mājām ar tukšu bāku. Mājas.
Ar spiningu pēc trofejas 
Super, Gunār! Tavs rakstīšanas stils kļūst arvien feināks! Uzskatu, ka Tavi copes stāsti ir labākie Latvijā savā žanrā.
Paldies, paldies, Māri, par komplimentiem.
Super apraksts. Vienīgais par to maldīšanos bišķi nesapratu. Vai tad tagad katram normālam vecim mūsdienās nav līdzi normāls viedais telefons ar papildus akumulatoru (ārēju vai iekšējo) un offline navigāciju? Pietiek tikai, ka offline navigācijā (es izmantoju Osmand+) iebaksta sākuma punktu no kurienes sākas ceļš (piedzīvojums) un tad jau atpakaļ gan jau kaut kā atkulsies!
Protams, tā būtu pareizi. Bet pareizi dažkārt ir garlaicīgi. Tā mēs to pieredzi iekrājam.